Sieviete ar noslēpumu – gleznotāja Dace Lielā: Kādreiz kaitina tā doma, ka ir arī jānopelna
Gleznotāja Dace Lielā ļoti reti piekrīt intervijām. Sarunā viņa šķiet kā tāds tramīgs putns, kas kuru katru brīdi var aizlidot kaut kur savā pasaulē. Dace nav liela runātāja, bet viņai ir tāds kluss, atbruņojošs smaids, kas pēkšņi uzplaukst no nekurienes – kā lietainā dienā apmaldījies saules stars. Man vienmēr šķitis, ka Daces Lielās gleznās ir noslēpums. Noslēpums ir arī pati Dace.
Foto: Ieva Andersone
Uz dažiem jautājumiem mūsu sarunā Daces atbildes ir tik īsas vai nevērīgas, itin kā tas viņai liktos pavisam mazsvarīgi. «Glezniecība ir vienīgā profesionālā lieta, ko es māku. Un nav nozīmes par to kaut ko teikt vai neteikt,» viņa saka pēc intervijas. Daces vietā runā gleznas – viņas gleznotās agra pavasara ainavas līdz 26. aprīlim vēl apskatāmas galerijā «Daugava».
– Jūsu gleznās ir tik daudz dažādu dabas stūrīšu – slīkšņas, brikšņi, mežmalas, krūmi. Kā jūs šīs ainavas atrodat?
– Staigājot pa mežu vai gar pļavām. Tādu vietu ir ļoti daudz. Latvijas ainava pārsvarā ir cilvēku radīta, bet ir arī vietas, ko neviens speciāli neiekārto, un man patīk klīst gar tām.
Kad pāris gadu padzīvoju ārpus Rīgas, tur atklājās tāda pasaule, kuru nevarēja negleznot.
Un domāt – varbūt pirms tūkstoš gadiem te izskatījās tieši tāpat? Es tiešām neko speciāli nemeklēju, tie ir stūrīši, kas man gadās pa ceļam. Tur ir visādi koki un augi, kas katru reizi izskatās mazliet citādi, visu laiku viss mainās. Mūsu mainīgo laikapstākļu dēļ arī gaismas ir tik dažādas. Bet dabā es nestrādāju, gleznoju mājās.
– Nofotografējat un gleznojat no datora ekrāna?
– Nē! Es atceros. Un iztēlojos. Iztēlei ir milzīga nozīme! Es ļoti daudz domāju un iztēlojos, kā to gleznošu. Reizēm gleznoju, un it kā ir, bet kaut kas nav. Tad aizeju uz to vietu paskatīties, un tur kāds viens mazs zariņš ir citāds!
