SANTA+ sirsnīgi sveic Māmiņdienā! DĀVANA TEV! 🎁 
«Sieva sūdzas, ka nedejoju…» Jānis Strēlnieks par dzīvi, basketbolu un ģimeni
Jānim Strēlniekam piemīt spēja savu mieru nodot komandai. Jautājums par viņa pulsu stresa situācijās ir zinātniskas izpētes vērts. Jānis aizvadījis pēdējo spēli izlasē, vairāk pievērsies bērniem un apsver domu par savu biznesu. Vienlaikus viņš apzinās, ka tagad ir laiks sievai piepildīt savus sapņus. Uzzinot, ka Ieva Strēlniece vēlas būt profesionāla fotogrāfe, KLUBS viņai piedāvāja izveidot Jāņa portretu. Vīra fotosesija ir Ievas pirmais uznāciens presē.
Foto: Ieva Strēlniece
– Tu esi basketbolists ar labu reputāciju.
– Tas laikam ir labākais, ko gribētos par sevi dzirdēt. Nāku no Talsiem. Kā mamma teica, esmu vēlais puika, vēlu sāku attīstīties. Kad 14 gados pārcēlos uz Ventspili, augumā biju ļoti maziņš. Jaunatnes līgas pirmie gadi, kad visi sāka augt, bija grūti. Kad 17 gados sāku stiepties, uzreiz visus panācu.
Šajā vecumā daudzi domā par ballītēm, bet mani tās nekad nav aizrāvušas. Labāk izvēlos aizbraukt pie ezera, pasēdēt pirtiņā. Turklāt toreiz dzīvoju pie radiem, kur bija strikti noteikumi. Tikos un tikos jābūt mājās, es kā zaldātiņš arī klausīju.
Par reputācija jāsaka liels paldies arī trenerim Agrim Galvanovskim, jo Jaunatnes līgā – tiesneši Lucis, Aunkrogers noteikti atceras – man bija ļoti liela mute, daudz runāju pretī, lamājos.
Ja treneris bļauj, vienkārši uzklausi. Pat ja nepiekrīti.
Tas nāca no strītbola laikiem. Likās, ka visi to vien dara, lai tev ieriebtu.
18 gadu vecumā spēles karstumā kaut ko pateicu trenerim, viņš mani uz pāris spēlēm nosēdināja malā. Nespēlēju nevienu minūti. Ļoti pareizi izdarīja. Kopš tā brīža nevienam trenerim nerunāju pretī.
