Savrupnieks Kaspars Znotiņš: Es aizveros sevī, kad sieva kļūst emocionāla
Ja uzreiz sniegsies pēc augstām sfērām, visdrīzāk dziļumam klāt netiksi. Drīzāk pat kaut kur samelosies, saka Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš. Pie dziļās jēgas dzīvē un mākslā jātiek pa maziem gabaliņiem, pa detaļām, vērojot, liekot to visu kopā – drīzāk pat nevis kā aktierim, vairāk kā tādam detektīvam. Pērn Spēlmaņu nakts balvai Gada aktieris nominētais Kaspars atzīst – viņš jūtas skatītāju novērtējuma pabarots, savukārt režisoru lēmumi piešķirt viņam tādu vai citādu lomu joprojām nāk kā aicinājums uz cīņu: kāpēc šajā lomā tieši es? Intervijā laiks iet, un sarunājoties esam aizmirsuši ieslēgt gaismu. Ir pilnīgi tumšs, un Kaspara pauzes ir garas. Dažkārt ļoti garas.
Foto: Matīss Markovskis
– Mēs tiekamies pirmoreiz, un jums, kā zināms, ne visai patīk intervijas. Tas, kas man šādā situācijā palīdz, ir apjausma, ka visupirms mēs visi esam tikai cilvēki.
– Zini, šādi man savulaik mazinājās lampu drudzis, jo nāca dziļa apziņa par to, ka visi ir tikai cilvēki. Būtībā uz teātri ir atnākuši savējie – tie, kas ar biļeti par tevi jau ir nobalsojuši, un telpā principā valda labvēlība. Tā ir laba izejas pozīcija, no kurienes sākt sarunu arī teātrī uz skatuves. Tas gan nāca ar laiku, jo sākumā nevar iestāstīt savam psihofiziskajam ķermenim, ka viss ir kārtībā, visi savējie…
– Paspējām apmainīties tikai ar dažiem teikumiem, bet sāku saprast, cik ļoti jūsu valodā un komunikācijā svarīga ir pauze.
– Es apdomāju vārdus, jā. Protams, nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka šī saruna tiek pierakstīta un ierakstīta, pēc tam tiks publicēta. Pauzes ir cenzora pauzes, cenzors manā galvā strādā, bet ne tikai sliktā, arī labā nozīmē. Ātri kaut ko izlabo… Kļūdas, kas varētu kā tādi krupīši izlēkt ārā. Galvā strādā krupīšu savācējs. Ar laiku jau esmu pieradis, un ir tā apziņa, ka principā mēs visi tomēr esam labvēlīgi.
No mūsu skatītājiem aptuveni 70 procenti ir sievietes.
– Bet ārpus teātra, skatuves, intervijām tā vienmēr nav.
– Esmu savas vides un skatītāju atzinības lutināts, un es to absolūti apzinos. Tad es varu gudri runāt, ka vajag taču uz visu raudzīties ar labvēlību, skatīties uz dzīvi pozitīvās krāsās. Man viegli runāt, jo esmu labi iekārtojies. Galu galā jau 27 gadus esmu vienā JRT kolektīvā.
