Sarmīte Cīrule – latviešu sieviete Ukrainas fontē: Karavīriem esmu kā mamma

Ir absolūta, melna tumsa. Vēls vakars kaut kur Limanas apkaimē. Sarmīte stāv ārā pie mājas – tad esot cerība uz labāku internetu. Savā ekrānā redzu vien spilgto lampiņu viņai pierē un vairāk neko. Piķa melna tumsa, tikai dzirdama Sarmītes balss un fonā čerkst rācija. Mūsu sarunas vidū piebrauc mašīna, un Sarmītei kaut kur jādodas projām. Kad pēc stundas atkal varam turpināt, viņa jau ir pārvietojusies un sēž mājā spoži izgaismotā istabā. Daudz smaida un brīžiem arī skaļi smejas, taču aiz tā visa jaušams nogurums un sirdssāpes. Tās viņa negrib rādīt, bet arī noslēpt nevar. 

– Kopā ar rotu tu nesen pārcēlies uz citu vietu – tur tagad ir relatīvi drošāk?
– Esmu relatīvi daudz drošākā vietā, jo iepriekšējā dzīvesvietā ļoti bieži bija bombardēšana, šausmīgi uzlidojumi. Arī vēl šodien, kad tur biju aizbraukusi pēc mantām, ļoti tuvu bija kasešbumbu uzlidojums. Kasešbumbas ir briesmīgas, tās lietot aizliegts, bet Krievija izdomāja – kāpēc ne? 

Mana kolēģe vāciete – mēs viņu saucām par Sneik –, kurai bija tikai 36 gadi, nesen aizgāja bojā.

– Ukrainā esi jau pusotra gada. Sākumā diez vai biji domājusi, ka būsi tur tik ilgi.
– Jā, iesākumā ukraiņiem vienu brīdi tik labi gāja, fronte tika atsista atpakaļ. Kad pirms došanās ceļā saslimu ar kovidu, uztraucos, ka nepaspēšu tikt uz fronti, nepaspēšu palīdzēt Ukrainai, jo karš jau būs beidzies… Dikti gribējās dot savu artavu.