Sanitas Osipovas un viņas jūrnieka mīlasstāsts: Mēs aizlāpām viens otra nepilnības
Tāluma attiecībās ir gan skumjais, gan skaistais. Var rakstīt vēstules – tik garas kā horizonts. Var spārnos pacelties aizdomu putni. Var piecirst kāju un teikt: vairs nebūs tā, kā bija! Un pāri visam gribas ne vien pavadīt, bet arī sagaidīt. Augstākās tiesas tiesneses un LU Juridiskās fakultātes profesores Sanitas Osipovas vīrs Guntars ir tirdzniecības kuģa kapteiņa otrais palīgs un joprojām dodas jūrā uz vairākiem mēnešiem. Viņi atvadās, ilgojas, gaida un sagaida jau vairāk nekā 30 gadus.
Foto: Andrejs Nikiforovs. Stils: Laila Trilopa
– Sarunai jūs noskatīju uz ielas. Bija vasara, abi lēnā solī gājāt, sadevušies rokās. Nodomāju – cik skaisti!
Sanita: – Ja Guntars ir mājās, pēc iespējas visur ejam kopā – reizēm zem rokas, reizēm pie rokas, tikai, kad steidzamies, es eju ātrāk, Guntars – man aiz muguras. Mums ir dienišķās gaitas – uz veikalu, sestdienās vai svētdienās – uz tirgu. Dodamies uz kultūras pasākumiem, vīrs atnāk man pretī uz universitāti, kad pusdesmitos vakarā beidzas lekcijas.
Guntara iepazīšanās sludinājumu ieraudzīja mana vecmāmiņa. Viņa to bija apvilkusi.
Guntars: – Bieži ejam, sadevušies rokās. Tas ir rezultāts laimīgai laulībai. Ja vīrs un sieva viens otru tikai piecieš vai pat necieš, viņi diez vai gribēs būt tik tuvu.
