Sandra Kalniete: Esmu izlīdusi no visām bedrēm, kas dzīvē bijušas, un to nav bijis maz
Sandrai Kalnietei šis ir dāsns gads – iznācis viņas romāns Māte sieva. Sieva māte. Meita sieva, un viņa pati jau ceturto reizi kļuvusi par Eiropas Parlamenta deputāti. Par vēlēšanām nekad neko nevar droši zināt, bet plāna B viņai neesot bijis – jo tad nāktos palikt aci pret aci ar savu jauno dzīvi vienatnē, bez Anša. Un tajā joprojām ir pārāk daudz skumju un mīlestības.
Foto: Ieva Andersone. Stils: Agija Vismane
Aiz loga satumst un sāk ducināt, un Sandra no balkona istabā ielaiž savas kaķenes, svītraino Ellu un rudo Rozi. Iesākto smalko un gaisīgo adīkli viņa pastumj malā – adot tikai tādēļ, lai sevi nodarbinātu, jo laiks pēc Anša aiziešanas mūžībā kļuvis pārāk garš. Šie nav bijuši viegli gadi, jo viens pēc otra aizgājuši tuvi cilvēki. Taču Sandra, kas reiz radīja balvu uzņēmējām Atdzimt no pelniem, arī pati vairākkārt atdzimusi no tiem.
– Jums tikko iznākusi otrā grāmata tajā žanrā, ko pati reiz esat nosaukusi par rožūdeni. Es gan tajā drīzāk saskatu nevis rožūdeni, bet latviešu atmodas dzīvesstāstu. Esat teikusi, ka šo sižetu lolojāt jau sen. Kāpēc jums bija tik svarīgi to uzrakstīt?
– Vispār jau sižets izvērtās pavisam citāds, nekā tā sākotnējais impulss pirms daudziem gadiem. Tas bija pirms 15 gadiem, kad mēs pirmo reizi skatījāmies Metropoles operas tiešraidi, un man atmiņā iespiedies, kā es kinoteātrī pirms seansa draudzenei lasīju priekšā pirmo uzrakstīto epizodi.
Nevaru palikt savā nodabā viena, tikai ar savām domām.
Tas ir romantiskais brīdis, kad jaunais saimniekdēls Ēriks savās Dūkās pie ezera ierauga, kā no miglas iznirst jauna sieviete. Tā ir viņa pirmā mīlestība. Taču Ēriks nezināja, ka Ilzi bija izvarojis kāds vācietis. Es pat nevaru pateikt, kāpēc to uzrakstīju, un man tā epizode daudzus gadus uzrakstīta gulēja.
