Sandijs Semjonovs par karu, asarām un jūtām: Divus gadus staigāju bez laulības gredzena
Droši vien kādam Sandijs Semjonovs vienmēr būs karsto punktu reportieris, žurnālists, kurš ziņo no tādām bīstamām vietām kā Afganistāna vai Irāka. Patiesībā viņš pavisam nesen nosvinējis piecdesmito dzimšanas dienu un uz kara zonām vairs neraujas. Vēlme nostaigāt pa naža asmeni gan nekur nav zudusi, un Sandijs nesen pabeidzis darbu pie raidījumu sērijas par Brazīliju, kur piedzīvojis ne vienu vien spriedzes pilnu situāciju.
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Uz interviju Sandijs ierodas gandrīz pusotras stundas vēlāk, nekā esam runājuši. Kad satiekamies, viņš apskauj, sirsnīgi atvainojas, un… dusmoties ir neiespējami. Oranžā cepurē, T kreklā ar uzrakstu «The Doors» viņš sēž man pretī, atbildot veras ārā pa logu, tad atvainojas un runājot skatās tieši acīs. Skatiens, kas varētu salauzt ne vienu vien sirdi. Bet tas viņu neinteresē. Viņš jau ir nostaigājis pa plānu ledu un tagad ir mājās. Un laimīgs par to.
– Tev tikko palika piecdesmit gadu. Reiz stāstīji, ka Afganistānā, vietā, kur savulaik veidoji reportāžas, vīriešiem no piecdesmit esot īpašs apzīmējums – babba. Sanāk, tu arī tagad esi babba.
– Iekšēji jūtos ap trīsdesmit, bet paskatos pasē – jā, tomēr piecdesmit. Ja varētu to pieredzi, prātu un zināšanas, kas ir tagad, pārlikt uz tiem trīsdesmit gadiem… Ātrāk būtu sācis veidot filmas un savu filmu studiju.
Ja kāds mani zina, tad tā ir sieva – viņa mani pazīst pilnībā, zina visus manus mīnusus, visus plusus un vājības.
Tik daudz laika pavadīts meklējot, ko īsti gribi, ko ne… Pēdējos desmit gadus veidoju filmas, pats visu organizēju.
