Rūta Reinika-Preisa: Zinu, ka man vairs nebūs bērnu

– Rūta, zinu, ka kādreiz gribēji būt žurnāliste. Kāpēc nekļuvi?
– Apkārtējie teica, ka man jāmācās žurnālistika, jo vienmēr citiem uzdevu jautājumus. Mani patiešām interesē, kā citi cilvēki dzīvo, ko viņi dara, kas viņiem patīk. Rīgas Stradiņa iniversitātē mācoties komunikāciju zinātnes, sākumā bija jāapgūst žurnālistika, taču studiju turpinājumā izvēlējos sabiedriskās attiecības. Vēlāk arī strādāju sabiedrisko attiecību aģentūrā. 

– Ar kādu jautājumu tu sāktu sarunu?
– Es pajautātu – vai tu būtu varējusi iedomāties un noticēt tam, ka būsi tur, kur esi tagad? Jo es nevarēju iedomāties… Tagad esmu uzņēmēja, savā ģimenē esmu pirmā, kurai ir SIA. Varbūt tiem, kas dibina uzņēmumus citu pēc cita, tas nešķiet nekas sevišķs, bet man liekas īpaši, ka jau pāris gadu man izdodas nodrošināt sev algu. Lai gan man ir matemātiska domāšana, saprotu ciparus un savulaik aģentūrā strādāju ar lieliem klientiem un lielām tāmēm, uzsākot uzņēmējdarbību, baidījos. Tomēr, ejot soli pa solim, izrādās, visu var iemācīties. Vienmēr gribēju kaut ko savu, bet pietrūka idejas. Ideja un drosme atnāca kovida laikā, kad sapratu, ka negribu laist bērnu dārziņā un atgriezties darbā, tāpēc vajag izdomāt kaut ko savu, turklāt to darīt kopā ar bērnu. Tā arī ir – dēls Ričija Rū projektā ir kopš pirmās dienas un savos četros gados apkārtējiem stāsta, ka tur strādā. 

Bērns dzīvē ienes lielas pārmaiņas, kurām neviens nav gatavs, un neviens tās arī nevar izstāstīt.