Gada vērienīgākā akcija – 75% atlaide un īpaša 🎁 dāvana tev! 
Režisors Ivars Zviedris par meitiņas aiziešanu: Man nebija nekādas priekšnojautas…
Kinorežisors Ivars Zviedris ir pazīstams ar drosmi doties dzīves tumšajos laukos, viņa filmas ir nesaudzīgas un bieži provokatīvas: Dokumentālists par purvā dzīvojošo Intu, Uz neredzīti, Brasa! par dzīvi cietumā, Esi uzticīgs līdz nāvei par līdzatkarību… Pagājušā gada beigās viņš traģiski zaudēja jaunāko meitu Annu Rozi. Šo smago zaudējumu kinorežisors izsāp, filmēdams savas sēras. Viņš eksperimentē pats ar sevi.
Foto: Kaspars Krafts (Picture Agency) un no personiskā arhīva
Decembra vidū Ivars sociālajos tīklos ierakstīja skaudru ziņu: «Draugi, no mums šodien atvadījās mana mīļā meita Anna Roze. Smalkā dvēselīte neizturēja šo skarbo pasauli. Kādas dienas gribu pabūt ar Annu. Zinu, ka jutīsiet man līdz, bet, lūdzu, nezvaniet! Es gribu pabūt ar Annu Rozi. ESAM!»
Trīs mēnešus vēlāk sēžam Ivara izveidotā Piejūras ciemata kinozālē Liepupē. Mūsu sarunu filmē operators Harijs Ozols. Varbūt arī kāds šajā sarunā pateiktais Ivara vārds, atziņa vai skatiens noderēs viņa topošajā dokumentālajā filmā.
– Ivar, par ko būs tava filma?
– Tas būs sērošanas ceļvedis, bet vienlaikus filmēšanās ir arī mans psihoterapijas seanss. Citi iet izrunāties pie psihoterapeita, es savas sajūtas pēc meitas Annas Rozes aiziešanas izrunāju ar dažādiem cilvēkiem – teoloģi Agnesi Megni, meditācijas skolotāju Georgu Rubeni, mācītāju Oskaru Smoļaku, žurnālistiem. Mēģinu šaut divus zaķus: lai man pašam kļūtu labāk un lai kādam citam no šīs filmas arī būtu labāk.
Kad Anna aizgāja, pilnīgi godīgi pateicu, kas ir noticis. Pateicu arī to, ka negribu, lai man kāds zvana.
Tas, ko cilvēkiem lielos zaudējumos piedāvā dakteri, psihologi un nāves dūlas, bieži vien ir diezgan plakani. Es sērošanas recepti mēģinu radīt kino valodā – vairāk balstītu emocijās, metaforās un darbībās. Kāds noskatīsies filmu un padomās – varbūt arī es varu atrast savu veidu, kā sērot.
– Visas tavas filmas ir savā ziņā trakas…
– Manu filmu varoņus bieži sauc par margināļiem. Es viņus tā nesauktu. Tie ir cilvēki, kas gatavi godīgi ielaist savā dzīvē, kamēr daudzi runasvīri un gudrinieki runā puspatiesībās. Puskoka lēkšana mums tagad ir ļoti populāra. Ir godīgi jārunā par to, kas ar tevi notiek un ko tu domā.
Ja filma par sērošanu būtu tikai mana ideja, diez vai būtu vērts to darīt, bet man bija papildu impulsi. Pēc Annas nāves piezvanīja kāda kolēģe un teica: tagad gan tev jātaisa filma pašam par sevi – tas būs Annai piemineklis. Vēl šaubījos, tāpēc piezvanīju arī Georgam Rubenim, viņš saka: jā, noteikti vajag darīt! Paļāvos – ja citi arī tā domā, tad darīšu.
