Režisors Herberts Laukšteins: Tikai stipri cilvēki var nekrist kārdinājumā un palikt kopā
«Pēdējā gada laikā esmu daudz zaudējis,» skatoties tālumā, pāri Liepājas pludmales kāpām, saka režisors, bijušais Liepājas teātra vadītājs Herberts Laukšteins. Pagājis gads, kopš viņš vairs nav teātrī, tagad viņš ir kultūras projektu vadītājs koncertdārzā Pūt, vējiņi!, tomēr smeldze par zaudēto brīžiem jūtama teju vai fiziski.
Foto: Matīss Markovskis
Ir pusdienlaiks, mēs tiekamies Liepājas parkā. Ir karsta vasaras diena, un Laukšteinam tādas patīkot. Runājam ilgi, līdz viņš paskatās pulkstenī un attopas, ka viņu meklē, – darba diena vēl nav galā.
Publikai skatītāju zālē Herberta Laukšteina aiziešana no Liepājas teātra, iespējams, bija tikai amatpersonas darba maiņa. Aiz kuras paslēpta viena cilvēka dzīve.
– Pirms trim gadiem minējāt, ka jums ir plāni līdz pat 2027. gadam, tātad nepieļāvāt domu, ka varētu no teātra aiziet ātrāk.
– Tādas domas nebija gan, biju sev izvirzījis uzdevumus līdz 2027. gadam un strādāju, lai tos realizētu.
Jūtos slikti, bet pie visa kā jau var pierast. Ļoti žēl, ka nepabeidzu tos darbus, ko iesāku: Mazā zāle, kur pēc daudzu gadu meklējumiem izdevās iekustināt virzību, piebūve blakus vēsturiskajam teātrim, trupas pilnveidošana, jauns Liepājas teātra kurss, lai turpinātos trupas sabalansētība pa vecumiem, un savs Liepājas teātra festivāls 2025. un 2027.gadā, kur jau bija iestrādes rietumvalstu virzienā.
Eju uz pirmizrādēm, bet pēdējā brīdī, tā, lai neviens mani neredz, un tūlīt eju prom.
– Aizejot teicāt: man nav, ko sev pārmest. Joprojām tā domājat?
– Ir. Vienu cilvēku vajadzēja ātrāk atlaist. Viens iepuvis ābols var sabojāt visu ābolu maisu.
