Režisores Annas Vidulejas dzimtas stāsts: Vēl nespēju pieņemt, ka mammas un tēta vairs nav
«No visām kaislībām manī centrālā ir pateicība. Par dzīvi, kādu dzīvoju, un par darbu, kuru varu darīt. Esmu pateicīga ļoti daudziem cilvēkiem, mammai un tēvam, savām saknēm… Tās man ir svarīgas,» saka režisore Anna Viduleja.
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva (Jānis Deinats)
Satikšanās ar Podnieku
Kopš uz ekrāniem nonākusi dokumentālā filma Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks, kuras līdzautore ir Anna, tikšanās reizēs ar skatītājiem viņa piedzīvo, kādas cilvēkiem filma raisa atmiņas par laiku, kurā tā viņus atsauc. Annai ir viņas atmiņas. Par to laiku, notikumiem, ilgām un cerībām… Par padomju impērijas pamatu nogruvumiem, par cilvēkiem, kuri ar savu balsi arī citus sauca neklusēt. Tāds bija Juris Podnieks, kurš ar savām filmām satricināja un iedvesmoja miljonus.
Juris iekļuva manā dvēselē ar savu sirsnību.
«Jura filmu Vai viegli būt jaunam? noskatījās četrdesmit trīs miljoni. 1987. gadā visā Padomju Savienībā cilvēki gāja uz šo filmu kā pēc skābekļa, jo to melu apjomu, kāds valdīja, bija grūti izturēt. Filma bija brīvības elpa. Tai bija jābūt fascinējošai sajūtai, ko filmas veidotāji izjuta, kā mākslinieki esot vienā vilnī ar tik lielu ļaužu kopumu! Saprast, uz ko līdzcilvēki tiecas, dalīt viņu cerības, skumjas un ilgas un ar savu darbu šo milzīgo cilvēku kopumu aicināt uzdrošināties. Tas bija apbrīnojami!» saka Anna Viduleja.
«Tas laiks man saistās arī ar personisku satikšanos ar Juri Podnieku. Man bija četrpadsmit gadi.
