Režisora Alvja Hermaņa meita Jette Loona Hermanis: Esmu apsēsta ar sevi
Kustību un performanču māksliniece Jette Loona Hermanis. Neordināra. Satraucoši atklāta uz skatuves – kaķiski raganiska un mistiska. Viņas estētiskā pasaule ir ļoti ķermeniska un vienlaikus digitāli abstrakta. Izrādes – daudzslāņains sievietes pārdzīvojums un robežu tests. Viņu pamanīju pirms diviem gadiem kustību izrādē Eden Detail. Pērnvasar Jette mūs pārsteidza projektā Malleus Maleficarum. Jaunais līgums, decembrī – aizkustināja viņas Endling, februārī – Frostbite.
Foto: Ieva Andrupe. Stils: Laila Trilopa
Režisora Alvja Hermaņa un peldēšanas skolotājas igaunietes Merles Kīveres vecākā meita. Jette izņem no somas ūdens pudelīti un uzreiz atvainojas, ka dzers «no plastmasas» – parasti tādu nepērkot, šī nākusi par brīvu no Tallinas autobusa. Valdzinoša ir viņas latviešu valoda.
Kad iznāks šis žurnāls, Jette jau dzīvos Berlīnē. Mēs runājam desmit dienas pirms lielās pārcelšanās.
– Pirms daudziem gadiem intervēju tavu mammu – gaisīga, reiki dzīvesveidu dzīvojoša strukturālo horoskopu pētniece. Sēdējām pie jūras smiltīs, kā garām slīdošu filmu vērojām cilvēkus, viļņus un kuģus. Un Merle stāstīja par iekšēja miera kultivēšanu un kā viņa bērnus noskaņo miegam – izvēloties, kādā krāsā katrs grib redzēt sapņus.
– Jā, tas ļoti ir viņas stilā, mamma savā esamībā vienmēr bijusi ezoteriska, tāds bija arī viņas audzināšanas piegājiens. Tas noteikti ir bonuss – esmu izaugusi brīvi domājoša un patstāvīga.
Es, tāpat kā mans tēvs, gribu sasniegt lielas lietas.
– Kā tevi ietekmē bilingvālā dzīve un kultūru saplūšana?
– Mājās ar mammu runājām igauniski, ar tēti latviski. Tētis mums lasīja latviešu grāmatas. Savā starpā vecāki runāja krieviski vai drusciņ angliski. Tas savukārt mums palīdzēja apgūt arī šīs valodas. Būdama bērns, šķitu kulturālāka nekā tagad – vecāki mani ņēma līdzi uz izstādēm, izrādēm, kur bērnam pat nebija jābūt. Bija arī kas ļoti īpašs: brīdis, kad mūsu Rīgas dzīvoklī bija remonts un vairākus mēnešus dzīvojām Jaunajā Rīgas teātrī, tētim tur bija plašs kabinets. Atceros, kā vakaros, kad nevarēju aizmigt, gāju uz balkona skatīties izrādes. Tas manī atstājis lielu iespaidu, tagad to ļoti novērtēju.
