Rakstniece ar skaistāko smaidu – Zane Zusta: Kad rakstu, atļauts vien skaļi murrāt kaķim
Zane Zusta ir rakstniece, dzejniece, scenāriju autore un dramaturģe. Arī laimīgi precēta sieva un divu dēlu māte. Zane dzīvo ar sajūtu, ka pasaule ir brīnišķīga, cilvēki – sirsnīgi un visas durvis, pie kurām klauvē, atveras, jo viņa savā ceļā sastop, kā pati saka, eņģeļus: cilvēkus, kuri izšķirošā brīdī sniedz palīdzīgu roku un kļūst par draugiem.
Foto: no publicitātes materiāliem (Aija Pastore) un no personiskā arhīva
Blusiņa un Odziņa
Zanes ģimene ir liepājnieki. Tētis anesteziologs reanimatologs, mamma kultūras darbiniece, ilgus gadus strādājusi skolā. Par mazās Zanes daudzajiem talantiem rūpējusies arī krustmāte, mammas māsa, – Latvijas Radio diktore Sandra Glāzupa. Kāda bija Zanes bērnība?
«Man liekas, mēs dzīvojām radoši. Protams, daudz lasīju. Atceros, ka spēlējām tēta paštaisītu, pašzīmētu Monopolu, bija arī visādas viktorīnas. Tētis ļoti labi zīmēja karikatūras, bet opis sacerēja asprātīgus dzejoļus. Mēs daudz ko radījām paši!
Patiesībā es pat necīnījos – vienkārši sekoju savam sapnim.
Tēta tēvs, opis, bija iedibinājis savas ģimenes avīzi Blusiņa. Tā bija kā īsta ģimenes notikumu hronika. Mūsmājās tādu veidoja tētis un vēlāk stafeti nodeva brālim. Es apvainojos un septiņu gadu vecumā nodibināju pati savu avīzi, man bija Odziņa. Lai popularizētu savu izdevumu, biju rakstījusi kaut ko apmēram šādu: «Dārgie abonamenti, ja jūs nepirksiet, mēs nepastāvēsim!» Avīzē izdomāju visādus stāstus un dzejoļus.
Vēlāk rakstīju dienasgrāmatu. Atceros, ka vienmēr pirmajā lapā ierakstīju «ja kāds šo lasīs, tas ir aizliegts, tas ir noslēpums» un tamlīdzīgi. Tikpat labi atceros, ka rakstīju ar apziņu: ja kāds lasīs, lai viņam ir interesanti!
