«Pūču pāri šķiras daudz retāk nekā cilvēki.» Andra Avotiņa pūču vērošanas piezīmes
Pūces man šķiet noslēpumainas būtnes, jo dodas medībās, kad citi putni iet pie miera, un ir reti ieraugāmas. Daudz laika šo putnu izpētei veltījis bioloģijas zinātņu doktors Andris Avotiņš.
Foto: Maija Rozenfelde un Andrejs Jesko
Andris Avotiņš ir Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks, kā arī docents Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātē. Viņš pasniedz biometriju jeb statistisko metožu pielietojumu topošajiem biologiem, kā arī atsevišķos ekoloģijas kursos, taču vairumam viņš ir pazīstams tieši kā pūču speciālists Andris Avotiņš juniors, jo tāpat sauc arī viņa tēvu, kurš arī ir pētījis pūces.
Pētnieks jau pamatskolā
«Domāju, ka bērnībā mums visiem ir interese par dzīvo dabu. Ģimene un skola šo interesi vai nu attīsta, vai ne. Esmu audzis biologu ģimenē, un mani atbalstīja, tāpēc izveidojās mīlestība un padziļināta interese.
Pūces skaitīju jau apmēram 12 gadu vecumā.
Tā kā arī mans tēvs pētīja pūces, tām pievērsos automātiski,» stāsta Andris. «Jau bērnībā, kā pārnācu no skolas, vienmēr kaut kur ārā blandījos. Esmu no Ļaudonas, kurai cauri tek Aiviekste, un turpat blakus mājām ir Driksnas sils, pa kuru klaiņoju. Pavasaros staigāju gar upi, kur palieņu pļavās vēroju putnus. Devos arī uz netālo Teiču purvu. Man patīk purvi, es tajos atgūstu mieru. Vidusskolas laikā brīvdienās bieži devos medībās vai tēvam līdzi dažādos putnu darbos.
