Pirmā saruna ar komponista Jura Kulakova atraitni Lauru: Mums bija seši laimīgi gadi

11. februārī Latvijas pirmizrādi piedzīvos «Vides filmu studijas» dokumentālā filma par Juri Kulakovu «Mākslas darbi rodas mokās». Filma ir piekļuvusi Jurim negaidīti tuvu. Tā tapa sešus gadus, un tieši tik ilgs bija arī laiks, kas Laurai bija atvēlēts kopā ar Juri. Lauras filmā nav, viņa gribēja palikt aizkadrā. 
Laura ir Rīgas lidostas komunikācijas vadītāja, un, lai arī mēs tiekamies vēlu vakarā, pa šo laiku viņai vēl divas reizes piezvana no darba. Mūsu saruna ir gara, gara…

– Filma par Juri tika veidota sešus gadus, un tā bija arī daļa no jūsu abu kopējās dzīves. Kāda ir sajūta, Juri tajā ieraugot uz ekrāna?
– Atceros, kad mēs ar Juri pirmo reizi sajutām, ka starp mums kaut kas sāk veidoties, Juris teica, ka par viņu grib uzņemt filmu. Un pēdējos kadrus filmēja jau tajā pavasarī, kad viņa starp mums vairs nebija. Es nevaru to vērtēt kā mākslas darbu, jo filmā ir pārāk daudz personīgā un aiz katra kadra ir vesela neredzamā dzīve, ko zinājām tikai mēs ar Juri un daļēji zina filmas režisore Elizabete Gricmane.

Juris vienmēr pats teica, ka viņam nevar būt dumja sieviete. Acīmredzot es atbildu tiem augstajiem kritērijiem.

Elizabete ir ļoti labi atradusi to stīgu, kāds Juris bija šajos sešos gados. Daudziem šķita, ka viņš ir vienmēr smaidīgs un atvērts dauzoņa un anarhists, kas dzen jokus. Tādu publisko tēlu viņš bija izveidojis, bet īstenībā