Pianistu mamma un dzejniece Iveta Šimkus: Sievietes uzdevums ir tomēr palikt jaunai

– Cilvēka dzīves izpratne veidojas bērnībā. Kāda bija tavējā?
– Esmu Ķengaraga meitene. 76 dzīvokļu mājā bijām divas latviešu ģimenes. Tur viss bija kā uz delnas – rusifikācija un latviešu valodas nicināšana, ignorēšana. Pat neteikšu, ka tā bija nicināšana, vienkārši tik dabiska ignorēšana, ka tu pat iedomāties nedrīkstēji runāt latviski, jo – «Tu taču saproti, ka mēs nemūžam nerunāsim latviski!» Tādā atmosfērā tas nozīmē vai nu atkal pielāgoties, vai to pretestību vēl vairāk izjust. Un neiekļaušanos. Kur tad es varēju iekļauties? 

Domāju, ka mūsu kāzās retais ticēja, ka nodzīvosim kopā kaut vai gadu.

Es negāju bērnudārzā, un manā sētā bija tikai krievu meitenes. Man patika būt vienai pašai. Līdz 11 gadiem man nebija māsas, tad debesis uzklausīja manas lūgšanas un es dabūju kāroto – īstu māsu. Es tiešām augu viena pati. Ar sevi spēlējos, viena pati dejoju ap eglīti, iztēlojos, ka man ir draugi un mēs ejam rotaļās. Domāju, no turienes arī mana interese par literatūru; tāda domāšana rodas, ja tu esi viens pats, visu laiku ar sevi jānodarbojas. Un grāmata tev ir vienīgais draugs. Man ļoti, ļoti patika lasīt.