Pēteris Krilovs atklāti par to, kāpēc nevalkā tēva uzvārdu un nekad nejūtas viens

«Man nav atbildes. Es šo faktu absolūti neapceru,» saka Pēteris Krilovs, kad jautāju viņam par sajūtām, saņemot Lielā Kristapa Mūža balvu. Kopš savas pirmās filmas Un rasas lāses rītausmā 1977. gadā režisors ir uzņēmis vairāk nekā divdesmit mākslas un dokumentālās filmas, par vairākām saņēmis Lielo Kristapu, vēl citas bijušas nominētas balvai. 2014. gadā izveidojis ļoti personisku filmu – Uz spēles Latvija, kurā, sešus gadus pētot arhīva materiālus, atklājis sava tēva likteņstāstu un caur to atvēris dramatisku lappusi pēckara laika notikumos, kuros čeka izrēķinājās ar Latvijas patriotiem.

Satieku Pēteri Krilovu viņam šobrīd darbu ļoti pārpilnā laikā, kad pirms nodarbībām topošajiem aktieriem pedagogs izbrīvējis sarunai nepilnas stundas pauzi. Viņa domu pieskārieni un atmiņu mirkļi kā mazi filmu kadri iezīmē kādas epizodes no viņa dzīves. 

* * *                 
«Par tēvu man bija tik daudz nezināmā, tik daudz neskaidrību, ka šī neziņa kļuva par tādu kā māniju – noskaidrot kaut ko vairāk, tāpēc man bija svarīgi uzņemt filmu, kuru pieminējāt, – Uz spēles Latvija.