«Pacientes regulāri pēc operācijas atzīstas mīlestībā.» Jaunā ķirurga Eglīša piezīmes
Ko šodien domā, kā jūtas, kādas vērtības ir jaunam, foršam, talantīgam ārstam Latvijā? No saviem zināmajiem perspektīvajiem sarunai izraudzījos Kristapu Eglīti. Divu iemeslu dēļ. Pirmais: augustā paiet tieši gads, kopš viņš ir sertificēts ķirurgs un strādā Latvijas Onkoloģijas centra Krūts ķirurģijas centrā. No viņa kūsā tā-ā-āda enerģija! Brauc ar moci. Kad prasu, kā sauc bērnus, lepni atbild: Ernests Eglītis un Karlīna Eglīte. Bet otrs iemesls… Jā, jā, viņa tēvs ir pazīstamais krūts ķirurgs un onkologs profesors Jānis Eglītis, kurš šo nodaļu vada.
Foto: Andrejs Nikiforovs. Stils: Laila Trilopa
Kad pirms 15 gadiem pirmo reizi intervēju tagadējo Latvijas Onkoloģijas centra Krūts ķirurģijas nodaļas vadītāju profesoru Jāni Eglīti, viņš stāstīja, ka, būdams trešā kursa rezidents, nopietni domājis pamest ķirurģiju un strādāt zāļu firmā. Bija apnicis nemitīgi cīnīties par iztikšanu. No pirmās algas – simts latiem – viņš toreiz nopircis lielos ābolus un mājās vienu ar nazi sadalījis trijās daļās. Mazajam puikam vēl nevajadzēja – viņam bijis mammas pups, bet lielajam puikam, pašam un sievai ticis. Tāda bijusi situācija.
Tas puika, kurš ābola daļu no tēta dabūja un arī viņa profesiju turpina, ir Kristaps. Profesoram Eglītim toreiz, kad viņu intervēju, bija 40 gadu, Kristapam tagad – trīsdesmit.
– Tev ar tēvu ir tik līdzīgas balsis!
– Daudzi tā saka. Kad piezvana, domā, ka runā ar manu tēti.
Vispār man vecāki neļāva studēt medicīnu. Arī mamma, kas ir grāmatvede lielā uzņēmumā. Teica, lai izvēlos jebko citu, tikai ne par ārstu, ķirurgu. Jo smaga profesija.
Bet man pēc vidusskolas galvā kūsāja divi varianti. Vecvecākiem, tēta tētim, laukos pie Rankas ir aitu ferma. Es tur nedēļu pavadīju, baigi patikās. Biju lielās izvēles priekšā: iet uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti vai studēt medicīnu.
Mani brīdināja: ja gribu turpināt ārsta profesiju, jābūt psihoemocionāli stipram.
Bioloģija, kas man vienmēr patikusi, derētu abiem virzieniem. Taču man piemīt pašdestruktīva īpašība – man vajag, lai visiem apkārt ir labi, pat tad, ja sanāk sev nodarīt pāri. Sapratu, ka medicīna būs atbilstošāka. Biju arī no piecpadsmit gadiem pie tēta operācijās asistējis.
