Nils Sakss Konstantinovs: Apsēstību ar ķermeni šobrīd novērojam arī puikām
«Ja mēs visu laiku prasīsim otram Kā tu jūties? – tad beigās saņemsim atbildi: slikti!» atzīst pusaudžu terapeits un Pusaudžu un jauniešu centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs. Arī savā jaunākajā grāmatā – stāstu un dzejoļu krājumā Augstāk – viņš pievēršas pieaugšanas tēmai, vārdu pa vārdam atklājot dzīvi visās tās nokrāsās.
Foto: Matīss Markovskis
– Ja tev būtu iespēja izvēlēties, par ko šodien runāt, ko tu nosauktu kā aktuālāko?
– Noteikti tikko iznākušo grāmatu – tāpēc, ka tā ir daiļliteratūra un ikdienā par to parasti nerunāju, lai gan man pašam tas šķiet interesanti. Vēl man gribas runāt par skolām un skolēniem – droši vien tāpēc, ka tuvojas eksāmenu laiks un ar to saistītās krīzes. Mana šābrīža aktualitāte noteikti ir arī seriāls Pusaudzība (Adolescence) kanālā Netflix. Baigais seriāls!
– Lasot tavu grāmatu Augstāk, nepameta sajūta, ka tavi sabiedrotie ir humors un skumjas. Vai pats arī to izjūti?
– Jā, es sevī zinu šīs šķautnes. Varu būt nopietns, reizēm melanholisks, bet mani ļoti uzrunā arī paradoksi un viss smieklīgais. Manā profesijā jau ir tas pats – tev pretī sēž cilvēks, kurš stāsta, ka viņš ir gatavs nomirt, ka nekam nav jēgas, bet vēl to nedarīs, jo… tikko ieliktas zobu breketes, un ir neizdevīgs brīdis veikt pašnāvību, jo šobrīd zobi taisnojas.
Katra paaudze iet skolai cauri kā padomju armijai – fū, izdzīvojām!
Reizē absurdi un smieklīgi, smeldzīgi un skumji… Manuprāt, tas ir labākais ceļš, kā iet cauri dzīvei.
– Tu raksti kopš sešpadsmit gadu vecuma. Vai grāmatas ir tava terapija – iespēja izrakstīt sevi ārā – vai arī mēģinājums sevi saprast?
– Kad ap divdesmit gadu vecumu rakstīju savu pirmo stāstu krājumu, izmantoju to terapeitiskiem nolūkiem – rakstīju visu, kas iekšā, ar vāju filtru, un tagad, atpakaļ skatoties, domāju, ka tas nav labi. Ja rakstīšanā ir pārāk daudz terapijas, tā nav laba literatūra.
