Ne katram sieva ir prezidente! Atklāta saruna Imanta Freiberga 90. jubilejas priekšvakarā
Viņš šķiet kļuvis lēnāks un dziļdomīgāks, bet joprojām ir tikpat rāms un gaišs. Grūti iedomāties citu vīrieti, kurš varētu būt bijis tik drošs atbalsts savai sievai, kurai nācās kļūt par Valsts prezidenti. 12. martā profesoram Imantam Freibergam paliek 90, un tikko viņš pabeidzis lielu un piņķerīgu darbu – uzrakstījis grāmatu par savu dzīvi.
Foto: Matīss Markovskis
Dienā, kad ierodos uz sarunu, Freibergu Brīvības ielas dzīvoklī uz lielā galda sakrauti atvērti fotoalbumi – Imants atlasa fotogrāfijas savai memuāru grāmatai, kura jau tiek gatavota izdošanai. Par spīti gadu skaitam, Imants savas dienas vada pie datora un tagad arī pie fotogrāfiju kaudzēm. Bet uz mazā galdiņa no vāzes liecas tulpes, kuras viņš savai Vairai uzdāvinājis Valentīndienā. Kur tad ir tas noslēpums, kas ļauj dzīvot tā, lai deviņdesmit gadu vecumā joprojām ir interesanti un sirds pilna mīlestības?
– Pagājuši 24 gadi kopš jūsu atgriešanās Latvijā. Kādi jums tie īsti bijuši?
– Gan interesanti, gan dažreiz grūti. Mēs jau vienmēr bijām domājuši par atgriešanos Latvijā. Kad mana ģimene kara beigās aizbrauca projām no Latvijas, mēs rēķinājām, ka aizbraucam tikai uz dažiem gadiem. Bet iznāca būt projām 55 gadus.
Es neesmu rakstījis dienasgrāmatu, bet varbūt vajadzēja.
Vaira Latvijā atgriezās 1998. gadā, es atgriezos 1999. gadā. Viņa tika ievēlēta par prezidenti, un sākās mana mūža posms, kurā ļoti daudz iznāca strādāt kopā ar Vairu un Prezidenta kanceleju un ļoti daudz laika pavadīt braucienos. Pabijām, ja nemaldos, 38 valstīs. Nācās arī uzņemt amatpersonas no citām valstīm. Vēl es daudz darbojos dažādās Latvijas organizācijās un nodarbojos ar labdarību – tas man bija pamatīgs darbs uz astoņiem gadiem, uz visu prezidentūras laiku.
– Jūs to parasti darījāt bez liekas publicitātes un pat mazliet turējāties ēnā.
– Manos memuāros būs aprakstīts šis laiks un tas, ko es darīju.
