Mārtiņš Egliens: Dita mani nežēloja vispār, gluži pretēji – teica, lai šo vienkārši izbeidzu
Pēdējie gadi aktierim Mārtiņam Eglienam ir pārmaiņu laiks – retas diagnozes dēļ uz ilgu laiku zaudējis balsi, viņš bija spiests aiziet no Nacionālā teātra un aktiera profesijas. Pēc garas un neziņas pilnas pauzes šomēnes Mārtiņš atgriežas uz skatuves, taču ne vairs kā aktieris. Viņš ir iepriekš neiestaigāta ceļa sākumā. Kā tas ir – meklēt sevi no jauna, apzinoties, ka nekad vairs nebūs kā agrāk. Ko tas licis pārdomāt, par sevi saprast?
Foto: Gatis Gierts. Stils: Laila Trilopa
– Šoruden mūzikas namā Daile gaidāma tevis producēta dzejas izrāde Vīna dvēsele, kurai rakstīji mūziku un pats arī uz skatuves spēlēsi klavieres. To izjūti kā jaunu izrāvienu?
– Jā! Tas ir gan izrāviens, gan izaicinājums, gan milzīgs satraukums. Protams, arī ārkārtīgi lielas šaubas. Pilns spektrs emociju. Tomēr tajā visā vislielāko satraukumu pozitīvā nozīmē (un, kļūstot vecākiem, to piedzīvojam aizvien retāk) manī izraisa pirmreizīgums. Kaut kas manā dzīvē notiek pirmo reizi. Tas ir interesanti un skaisti. Jo daudzu gadu laikā, iestudējot lomas teātrī, kā jaunas piedzīvoju nianses, bet šeit viss ir jauns.
– Tomēr mūzikas rakstīšana un klavieru spēlēšana agrāk bija tavs hobijs.
– Tagad tas ir pāraudzis par manu darbu. Šis lēmums nenāca viegli, šaubas par to, ko daru, ir milzīgas. Vienmēr esmu domājis, lai tikai nepiesārņoju pasauli, jo tajā tāpat sūdu ir daudz. Man tā bija nopietna iekšēja saruna. Bet, diskutējot tikai ar sevi, nevaru atbildēt uz jautājumu, vai tas, ko daru, ir vērtīgs.
Diezgan ilgi dzīvoju noliegumā – ar sajūtu, ka drīz atkal viss būs labi.
Man ir vajadzīgi cilvēki no malas, kas uz šo jautājumu atbild: nāk un klausās manu mūziku vai to nedara. Ja es paļautos tikai uz pašanalīzi vien, pieļauju, ka vispār neko nedarītu. Jo tas ir fakts: lai ko uzņemtos, vienmēr atradīsies kāds, kurš dara labāk.
