SANTA+ sirsnīgi sveic Māmiņdienā! DĀVANA TEV! 🎁 
Mārtiņš Burke-Burkevics: Ir mācītāji, kas var uzcelt sev māju. Es tā nemāku…
Kad Kuldīgas Svētās Annas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāju Mārtiņu Burki-Burkevicu pirmoreiz uzrunāju intervijai, viņš atteicās. Visu jau esot izstāstījis. Nelikos mierā, pagāja pāris mēneši, un mēs esam satikušies. Baznīcas dārzā tikko uzziedējušas pirmās sniegpulkstenītes, un arī Mārtiņa dzīve šobrīd, man šķiet, ir kā tāda trausla sniegpulkstenīte baznīcas dārzā. Ar cerību un ticību Lieldienu brīnumam.
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Vēlāk, pēc sniegpulkstenītēm, baznīcas dārzā uzziedēs un noziedēs ābeles, tad – koši sarkanas rozes un vēl pēc laika ienāksies āboli. Pērn Mārtiņš no tiem izspiedis ap 200 litriem sulas, ko viņa sīkie visu esot izdzēruši. Sīkie ir Mārtiņa mazie puikas. Bet mūsu sarunā saprotu, ka visu tomēr viņš nav izstāstījis. Šo to no runātā apsolu nerakstīt. Solījumu turu.
– Kas tev šobrīd ir vissvarīgākais – ar kādām domām mosties un ej gulēt?
– Daudz runāju par to, ka cilvēkam jāpiedzīvo miers, bet manī pašā ir nepārtraukts nemiers. Baigā disonanse. Un haoss. Ārēji mēģinu neizrādīt, bet iekšēji plosa. Vajadzību ir baisi daudz – tas, ko gribu redzēt, izdarīt, piedzīvot, un praktiskās lietas, kas jādara. Es jau neesmu viens. Man ir ģimene. Starp šiem dzirnakmeņiem notiek sevis malšana, un laika sev tā īsti neatliek.
– Daži tādos dzīves periodos sāk dzert nervu zāles.
– To droši vien var darīt. Var arī iedropēt. Bet tas neko nerisina. Iekšēji ir sajūta, ka kaut kas jāmet nost. Ir baznīca, ir Zemessardze (Mārtiņš ir Zemessardzes Kurzemes 4. brigādes kapelāns un zemessargs – aut.), ir ģimene un ir vecāki – viņiem paliek pāri tikai kaut kādas mazas skrandiņas. Un vēl ir braucieni uz Ukrainu (kopš kara sākuma Mārtiņš kā brīvprātīgais regulāri mēro ceļu uz Ukrainu, nogādājot tobrīd nepieciešamo palīdzību, – aut.). Paralēli kārtoju vēl citas lietas, galva visu laiku piebāzta.
Tas, kāpēc pārtraucu kalpot, bija pirmās laulības šķiršana.
Vajadzētu kaut ko atmest, bet ko? Man īsti nav, par ko pateikt – tur esmu simtprocentīgi iekšā. Tad jāsaka – visur esmu simtprocentīgi iekšā, un sev man neatliek vairs īsti nekā.
– Nebaidies, ka sevi dedzini par daudz?
– Tajā, ko daru, saskatu vērtību. Ne savu vērtību, bet vērtību tam, kas tiek darīts. Un, ja es domātu, ka tas ir smagums, kas man visu laiku jāstiepj, tad teiktu: metu nost! Tie ir cilvēki, kuru dēļ to daru. Imantam Ziedonim ir epifānija, kurā, domāju, viņš riktīgi par mani ir uzrakstījis. Lai gan tad vēl nemaz nebiju dzimis.
