Markus Riva atklāti par smagāko laiku dzīvē: Vairs nav ne tēva, ne mātes, un tu esi viens…

– Vai šo desmit gadu laikā, kopš piedalāties nacionālajā atlasē, ir mainījies tas, ko jums nozīmē Eirovīzija?
– Tās ir mūziķu olimpiskās spēles. Milzīga skola, liela publicitāte kā māksliniekam, kontakti. Šovbizness ir provokatīvs, ar savām trīs uzstāšanās minūtēm jāspēj uzrunāt skatītāju – citreiz tas izdodas un nostrādā ļoti vienkāršā veidā, citreiz nenostrādā. Un, lai gan popmūzika ir vieglais žanrs, arī popmūzikā ir svarīgi likt cilvēkiem aizdomāties, uzrunāt viņus ar savu uzstāšanos.  

– Eirovīzija raisa arvien vairāk diskusiju – ne tikai par dziesmām, bet pašu priekšnesumu, dalībnieku vizuālo tēlu. Vai tiešām jābūt gandrīz vai kailam, lai pievērstu sev uzmanību? Jo trakāk izskaties, jo lielāki panākumi? 
– Mūsu gadījumā tas nav stāsts par kailumu, bet vairāk konceptuāls risinājums. Mūsu vēstījums bija stāsts par iekšējo cilvēku, nebaidoties no sava ķermeņa, tāpēc šai dziesmai nepiestāvētu uzvalks vai sarežģīts skatuves kostīms.

Atmiņās redzu ainu: vecāki sēž virtuvē un skaita santīmus… Tādu brīžu nebija daudz, tomēr bija. Tas iemāca pieticību.

Bet nebija arī tā – ak, ko lai izdomā? Nu, būsim puspliki! Viss šova koncepts ir nude toņos, ar domu – esam tikko nākuši pasaulē, un nevajadzētu no tā baidīties.

– Kā šo desmit gadu laikā esat mainījies pats?
– Esmu uzaudzējis biezu ādu. Agrāk nebiju tik mierīgs, tagad zinu, ka komentāri un viedokļi būs vienmēr, par to vairs neuztraucos. Man prieks, ka cilvēkiem ir viedoklis.