Māris Martinsons: Mēs visi nomirstam, svarīgāk ir, kas paliek pēc cilvēka
«Kad sākām strādāt pie filmas Zeme, kas dzied, zināt, kas bija dīvainākais? Liela daļa no kinoļaudīm teica – kā gan es par to neiedomājos?!» atceras režisors Māris Martinsons. Patiesi, līdz šim mums nav bijusi filma par Dziesmu svētku tapšanu.
Foto: Ieva Andersone
Šoruden Māris pasaulē laiž jau desmito filmu, pirms tās tapušas Nevajadzīgie ļaudis, Amaya, Maģiskais kimono, Oki – okeāna vidū, Jaungada taksometrs, Jaungada taksometrs 2… Taču Zeme, kas dzied ir īpaša gan tāpēc, ka jaunākā, gan tāpēc, ka tapusi ilgi, pamatīgi un, ja tā var teikt, ejot dziļumā. Kad tiekamies, iepriekšējā naktī pie kinoteātra Forum Cinemas pielikts Zemes, kas dzied milzīgais reklāmas plakāts, pēc dažām dienām – pirmizrāde. Zeme, kas dzied stāsta par to, kā tapa Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki, kas notika Rīgā 1873. gada 26.–29. jūnijā. Režisora stāstītais ir kā ceļavārdi filmai.
Tas nav pašsaprotami
«Es nebiju domājis, ka filmas tapšana izvērtīsies tā, kā tas notika,» Māris ir atklāts. «Sākumā domāju, ka tā būs filma par to, kā sanāca kopā vīri un nolēma rīkot dziedāšanas svētkus. Biju iedomājies, ka aiziešu uz arhīvu un tur būs istabiņa vai vismaz plaukts, kur salikts viss par 1873. gadu, kad risinājās tik īpašie notikumi. Izrādījās, ka tā nav,
