Māra Upmane-Holšteine par sevi, savējiem un mīlestību: Jānis mani tur vaļējā plaukstā
Mūziķe Māra Upmane-Holšteine. Kā Atlantijas okeāna vēju appūsta sala, kuras piekrastē dienas laikā nomainās četri gadalaiki, bet vidū ir omulīgs aizvējš, viņas emocijas izšaubās amplitūdā no sirsnīga apskāviena līdz skaļām dusmām, tomēr sirds paliek silta. Māra ir līdzcilvēks, kurš otram turēs roku, cik ilgi vajadzēs, bet var arī uzšņākt un nomest klausuli. Līdzīgi viņa iekšēji nemitīgi šūpojas šaubās par sevi. Tomēr stāv taisni. Turklāt tik ilgi un pārliecinoši, ka kritizētāji ir palikuši tālu aizmugurē, un Māras nepareizums ir kļuvis par mērauklu citiem. Nav daudz Latvijas mākslinieku, kuri var savākt pilnu Arēnu Rīga. Grupa Astro’n’out ar Māru pie solistes mikrofona var.
Foto: Aiga Rēdmane. Stils: Laila Trilopa
– Tu bieži esi intervēta, atklājies savās dziesmās, bet pērn rudenī izdevi autobiogrāfisku grāmatu. Kāpēc tev to vajadzēja?
– Šad tad, satiekot pirmo reizi, man saka – o, tu dzīvē neesi tik iedomīga, kā izskaties! Tad es brīnos – iedomīga?! Esmu dzirdējusi arī citus pieņēmumus par sevi. Man šķita – pateikšu visu pati, bez vidutājiem.
Bet ar iedomīgumu sanāca interesanti. Kad biju uzrakstījusi pirmās lapas, iedevu vīram, un mēs pat mazliet sastrīdējāmies. Jānis teica – ir OK! Tu kā galvenā varone sākumā parādies drusku egocentriska, tad dzīve tev sadod, un tu kļūsti jaukāka.
Balss man nav standarts, arī izskatā nekad neesmu bijusi etalons, bet man gribas svinēt, kāda esmu.
Jāatzīst gan, ka vēlāk es daudz laboju un dzēsu. Ļoti gribēju izvairīties no pamācīšanas, kā dzīvot, un vispārinājumiem, piemēram, visas sievietes vēlas to vai – mākslinieki domā šādi. Grāmatas tapšanas laikā pirmo reizi mūžā tā saslimu, ka man pazuda balss uz mēnesi. Panikoju, jo atcēlās koncerti,
