Mantojuma sargātāja Signe Pujāte: Vīram uzdāvinājos viņa 18. dzimšanas dienā
Tieši pirms 160 gadiem Dikļos pirmoreiz satikās un kopā dziedāja vīru kori, bet pēc tam no šī notikuma izauga pirmie Vispārējie dziedāšanas svētki. Latvijas Nacionālā kultūras centra direktorei Signei Pujātei pašai dzīve ir cieši savijusies ar mūziku. Turklāt ģimenē viņi tagad ir divi direktori – vīrs Andris ir Latvijas Nacionālās operas kora direktors. Signes pārziņā jau desmit gadu ir mūsu nemateriālais kultūras mantojums, – tradīcijas, zināšanas un prasmes, kuras nododam no paaudzes paaudzē.
Foto: no personiskā arhīva
– Uz sarunu esat atnākusi kleitā košās Āfrikas krāsās. No jums nesagaida, ka staigāsiet lina tērpā ar tautisku jostu?
– Ja godīgi, tautastērps man tiešām ir kā otrā āda. Esmu strādājusi Kultūras ministrijā, un nereti, kad darba dēļ bija jāpiedalās publiskos pasākumos par tautas mākslu, pārējo dienas daļu pilnā tautastērpā sēdēju kabinetā, klabinot datora taustiņus. Man patīk nēsāt tautastērpu, un ar gadiem mans tērps kļūst aizvien pilnīgāks. Man ir Ventspils tautastērps, kurā daudz esmu ieguldījusi, nu jau man ir arī lielā kapara sakta. Bieži nēsāju tautastērpu arī sava vaļasprieka dēļ, jo dziedu tradicionālās dziedāšanas grupā Saucējas.
Nākot no klavierstundas, atvēru skolas durvis – un tur stāvēja mans briedis. Gaidīja mani.
– Agrāk mēdza teikt, ka par lielo kurzemnieču saktu varot govi nopirkt! Kāda tad ir tādu saktu vērtība?
– Lielā sudraba sakta ir mammas dāvāta, bet pašas iegādātā kapara sakta ar daudzām koši sarkana stikla acīm tiešām ir 400 eiro vērta.
