«Mans iekšējais spēks bija mani bērni.» Daiga Mieriņa par dzīvi pēc pirmā vīra nāves un nokļūšanu politikā

«Ceru, ka neko nejautāsiet par vēsturiskiem datumiem,» viņa saka, spiežot roku iepazīšanās sveicienam. Viņas neveiklā atbilde uz kāda žurnālista jautājumu par to, ar ko valsts vēsturē zīmīgs 15. maijs, mūsu satikšanās brīdī jau teju vai folklorizējusies, un šī piebilde izraisa smaidu.
Daigas Mieriņas kandidatūras izvirzīšana Saeimas priekšsēdētājas amatam bija negaidīta un – atšķirībā no iepriekšējā kandidāta – netika plaši apspriesta. Neliela ūdens viļņošanās sākās, kad, jau stājusies amatā, viņa paziņoja, ka, tiekoties ar ārzemju kolēģiem, sarunām angļu valodā izmantos tulka starpniecību. Kā pagājuši astoņi mēneši Saeimas priekšsēdētājas amatā?

– Visu šo laiku, esot amatā, esat bijusi diezgan nemanāma. Tā ir apzināta izvēle – publiskajā telpā būt mazāk redzamai?
– Domāju, tas tā vienkārši ir sanācis. Nav tā, ka nebūtu aktivitāšu, – to ir daudz, bet kuri politiķi tad ir ļoti redzami? Tie, kuri nāk ar skaļiem paziņojumiem un pieteikumiem, sevišķi labi to redzējām priekšvēlēšanu laikā. Darba apjoms un grafiks ir gana saspringts, un darāmā daudz, bet vēlos sabalansēt likumdošanas darbu ar sabiedriskajām aktivitātēm, daudz iesaistu prezidija locekļus, lai visiem ir, ko darīt, un, manuprāt, tas arī ir izdevies.

Tas tiešām bija ļoti traģiski, un ilgi nevarēju ar to samierināties… Mans vīrs nositās ar auto, kad biju stāvoklī, astotajā mēnesī.