Gada vērienīgākā akcija – 75% atlaide un īpaša 🎁 dāvana tev! 
«Man pieder zelta bedre.» Valodnieces un īstas latgalietes Lidijas Leikumas stāsts
«Nav darbu, ko es būtu darījusi formāli vai kā pasūtījumu, viss, kur esmu iesaistījusies, bijis tāpēc, ka jūtos kaut cik zinīga, ka mani tas saista kā cilvēku,» saka valodniece, pētniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, Baltu valodniecības katedras vadītāja Lidija Leikuma.
Foto: Matīss Markovskis
Lidija no Ģeņģerīšiem
«Nāku no Ģeņģerīšiem, kā oficiālais nosaukums – Mazie Ģeņģeri. Mūsu centrs ir Izvalta, latgaliski – Izvolts. Ciems jeb latgaliski sola atrodas nepilnu triju kilometru attālumā no centra. Nosaukums mīlīgs, bet raisa smaidu – iet ģeņģeriski nozīmē iet streipuļojot, klūpot. Latvju dainās pat piesacīts: ja tu iesi ģeņģeriski, nebūsi mans arājiņš. Iespējams, ciema nosaukums saistāms ar vācu Gänger, kas var būt parasts nācējs vai gājējs, bet var arī – klejotājs, klaidonis.
Nevar būt, ka tik ļoti zaudēsim pašapziņu, lai visi pārietu uz angļu valodu!
Daudziem šķiet, ka katru vārdu var paskaidrot, tomēr tam ir jāzina valodas, jāpārzina likumsakarības starp skaņu atbilsmēm.
Droši dati par Mazajiem Ģeņģeriem ir no 1897. gada tautas skaitīšanas, tobrīd tur dzīvojušas piecas ģimenes: divas Leikumu un vēl Kriviņi, Ģeņģeri, Delveri. Mēs esam Aloiza dēla Oduma atzars.
Mans tēvs Jānis (Juoņs) dzimis 1907. gadā. Skolā nebija gājis, pats iemācījās lasīt, kaut cik rakstīt un rēķināt. Kad dienēja Latvijas armijā, bija pat vēstules rakstījis. Viņš arī mūsu dienasgrāmatās un liecībās parakstījās. Protams, biežāk to darīja mamma, bet reizēm tēva lepnums ņēma virsroku.
