«Mammai biju negribēts bērns.» Paraolimpiete Diāna Krūmiņa par mīlestību un uzvarām
Uz apakšdelma viņai uztetovēts tīģeris. «Dzīve likusi tik daudz kam iet cauri, ka liekas – esmu riktīgs tīģeris. Tas ir mans dzīvnieks, ļoti karalisks, bet vienlaikus arī disciplinēts.» Tā saka vieglatlēte, paraolimpiskā čempione Diāna Krūmiņa, kura šogad Parīzes paraolimpiskajās spēlēs izcīnīja zelta medaļu šķēpmešanā.
Foto: Ieva Andersone
Viņai ir pieci tetovējumi. Tīģerim blakus Latvijas kontūra. «Tās ir mājas. Metot šķēpu, paskatos uz tetovējumu un zinu, kāpēc un kam par godu to daru.» Vēl uz rokas ir sirdspukstu tetovējums, veltīts māsai Daigai un Daigas meitai Zanei. «Mana sirds vienmēr pukstēs viņām.» Vēl viens tetovējums uz muguras – basketbola bumba ar divām rokām, skaitlis desmit un Diānas pirmo Riodežaneiro paraolimpisko spēļu simbols – lāsītes. Viņas plānos ir vēl divi tetovējumi – Brīvības piemineklis un Lielvārdes josta. Arī kaut kas piemiņai no Tokijas un Parīzes olimpiādēm.
– Dodoties uz Parīzi, bijāt sev noteikusi mērķi, ka jābūt medaļai?
– Ar komandu izrunājām, ka cīnāmies par medaļām, – kāda kaluma, īsti nebija noteikts. Tokijas olimpiādē, kur Latvijas himnu nesanāca dzirdēt, apsolīju sev, ka Parīzē tā skanēs. Un solījumu piepildīju!
Diska mešanā sportiskā veiksme tajā dienā nebija manā pusē. Lija lietus, bija sajūta, ka kāds ieslēdzis visstiprāko dušu. Mest disku lietū ir neiespējamā misija, jo disku vajag iegriezt, bet tas slīd ārā.
Varbūt ir priekšstats, ka esmu dzelzs lēdija, bet es raudu.
Kad nokāpu, lietus arvien vairāk sāka norimties, domāju: tiešām nevarēja tās piecas minūtes pagaidīt? Kad aizbraucām uz ciematu, no autobusa nesos uz istabu, ieslēdzos, gribēju būt vienatnē, arī paraudāt vajadzēja… Ja blakus būtu mežs, varbūt būtu aizgājusi izkliegties. Grūti bija, bet paldies manai atbalsta komandai, viņi izdarīja visu, lai uz šķēpu saņemtos.
