Mākslas muzeja direktore Māra Lāce: Ir reizēm kāda vientulības deva – bet man tā ir vajadzīga
Ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci mēs runājāmies par mākslas noslēpumiem, par viltojumiem un nejauši atrastām pērlēm, un jūtīgo mākslinieku pasauli. Māksla un muzejs ir viņas dzīves mīlestība. Grūti pat noticēt, ka Māra nolēmusi līdz ar līguma beigām aizvērt aiz sevis smagās muzeja durvis un doties pensijā.
Foto: Lauris Vīksne. Stils: Agija Vismane. Foto vide: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
– Žurnāla numurs ar šo interviju iznāk nākamajā dienā pēc jūsu dzimšanas dienas. Pirms gada par godu jūsu septiņdesmitajai jubilejai jūs pusdienās bija uzlūdzis Valsts prezidents. Kā bija pusdienot ar prezidentu?
– Tās nebija īsti pusdienas, bija kafija un kūciņas. Mums bija ļoti patīkama saruna par to, kas notiek mākslas pasaulē, un prezidenta kungs tajā tiešām pietiekami labi orientējas.
Startēt jaunā konkursā uz muzeja vadītājas vietu ar manu gadu skaitu būtu nepieņemami.
Es atļāvos izteikt nelielu pārmetumu par to, ka mēs viņu gaidām un nesagaidām izstāžu atklāšanās, jo mums reizēm ir tāda mēroga izstādes, kur tas prasīt prasītos, un prezidenta klātbūtne ir novērtējums kādam pasākumam. Taču kultūras joma ir tik jūtīga, ka, lai kādu nejauši neaizvainotu, lēmums bijis tādus pasākumus apmeklēt iespējami maz. Un es zinu, ka prezidenta kungs nāk uz izstādēm un ir pat nobaidījis mūsu kasieri, parādoties pie kases lodziņa. (Smejas.)
– Veselai paaudzei Mākslas muzejs ir nesaraujami saistīts ar Māru Lāci. Tā ir jūsu dzīve jau vairāk nekā 50 gadu. Taču nu jūs esat nolēmusi nostrādāt līgumā atlikušos divus gadus un doties pensijā. Ko īsti jūs darīsiet?
– Esmu te nostrādājusi 52 gadus, lai gan īsti redzama kļuvu tikai no 2001. gada. Līdz tam muzejā esmu darījusi visādus darbiņus, tikai restaurējusi neesmu. Man nav problēmu arī, piemēram, izmazgāt grīdu, un tas ir darīts. Mani vienmēr interesējis cilvēks muzejā – astoņus gadus te nostrādāju par gidi, diendienā vadot grupas. Tas nemaz nebija vienkārši, jo tajā laikā bija Vissavienības tūrisms, kad labi ja dažus cilvēkus no grupas kaut kas patiešām interesēja.
