Mācītājs Kokins par Ziemassvētku grabuļiem un vērtībām: Man šķiet, ka pasaule jūk prātā…

Ralfs Kokins teoloģijas doktora grādu ieguvis Heidelbergas Universitātes Teoloģijas fakultātē Vācijā. Ikdienā ir profesors un vadošais pētnieks Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē, savu laiku veltot Jaunās Derības teoloģijai, laikmetam un kultūrvidei, seno tekstu pētniecībai un interpretēšanai, kā arī mūsu ēras pirmo gadsimtu ezoteriskās literatūras un gnosticisma apzināšanai. Pazīstams arī ar to, ka sarakstījis tautā plaši iemīļotu grāmatu Kurzemes vilkaču nostāsti, tajā apkopojot folklorizējušos cilvēku nostāstus par sastapšanos ar parādībām, ko bieži mēdzam dēvēt par vilkačiem.

– Jau trešo gadu tepat kaimiņos plosās karš, arī dabā iestājies dziļš rudens – gadalaiks, kad viss tuvojas izskaņai, nāvei. Esmu dzirdējis baumas arī par kārtējo ekonomisko krīzi, nav skaidrības par ASV vēlēšanām, kas Baltijas reģionam daudz nozīmē ģeopolitiski. Kā cilvēks lai dzīvo šādā realitātē un vēl kaut kam tic?
– Zini, uz visiem šiem jautājumiem man nav gatavas atbildes vai receptes. Domāju, katram cilvēkam ir jāatrod savs optimālais veids, kā dzīvot. Katram sev pašam vajadzētu pajautāt – kā mana dzīve var būt jēgpilna? Ko es savā dzīvē daru? Kā es darbojos, lai tas ir jēgpilni, ar jelkādu pluszīmi. Protams, daudziem m­ūsdienās ir attieksme – nu, ko tad es?

Cilvēkam ir jāpieliek pūles, lai viņš nebūtu ļauns.

Es – mazs cilvēciņš. Es taču tāpat neko nevaru ne mainīt, ne iespaidot… Bet, ja mēs, daudzi cilvēki, kopā spersim pozitīvus soļus, neizbēgami kaut kas arī mainīsies. Ja kādam ir kāda saprašana, kā vairot pasaulē labo, kā vairot patieso, skaisto, vērtīgo – to vajadzētu darīt! Šobrīd tas ir ļoti, ļoti svarīgi.