Mācītāja Mārtiņa Burkes-Burkevica mīlestības ceļš: Mājās esmu maz, un sievai nav viegli
Pirms diviem gadiem 24. februārī krievu tanki šķērsoja miermīlīgās Ukrainas robežu un sākās karš. Visu šo laiku reizi mēnesī Kuldīgas Svētās Annas baznīcas mācītājs, zemessargs un Zemessardzes kapelāns Mārtiņš Burke-Burkevics dodas uz Kijivu, lai valsts aizstāvjiem nogādātu cilvēku sarūpētās mantas. Šī ir jau 17. reize bīstamajā ceļā.
Foto: Matīss Markovskis
Vēlme palīdzēt nerūk
Ar mācītāju Mārtiņu Burki-Burkevicu tiekamies Kuldīgas Svētās Annas evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes namā. Kamīnā sprakst liesmas, uz galda atvērti Svētie raksti ar grāmatzīmi sarkanbaltsarkanās krāsās. Arī māla kafijas krūzei, kas rokās mācītājam, ap osu apsieta lente karoga krāsā, simbolizējot tās lietotāja patriotismu un mīlestību pret savu zemi. Mācītājs pirms dažām dienām atgriezies no kārtējā brauciena uz Kijivu, un mēs runājam par šo laiku, ģimeni, mīlestību, pieskaramies viņa personības dažādajām šķautnēm. Sarunas laikā Mārtiņam pasprūk pa kādam smagākam vārdam. Viņš saka – redzot to, kas notiek Ukrainā, trūkst cenzētu vārdu. Vairāk par vārdiem stāsta mācītāja darbi.
«Pirms diviem gadiem nakts no 23. un 24. februāri bija diezgan savdabīga,» Mārtiņš Burke-Burkevics atceras krievu iebrukumu Ukrainā. «Vēl pirms tam Rietumi runāja par krievu armijas koncentrēšanos pierobežā. Krievija atbildēja – viss ir mierīgi, bet Ukrainai bija jāpieņem lēmums. 23. februāris Krievijā ir Padomju armijas diena, tā saucamā vīriešu diena, un kopš kara pirmajām dienām mēs redzam, kā šie vīrieši sevi izpauž Ukrainā. Tām zvērībām man nav cenzētu vārdu… Tajā naktī es internetā klausījos Luhanskas radio un dzirdēju, kāds strāvojums tur valda. Okupēto teritoriju televīzijā demonstrēja sižetus par evakuāciju, kas tiek veikta no Doņeckas un Luhanskas apgabaliem uz Krieviju. Bija skaidrs, ka kaut kas notiks. 24. februāra rītā ziņās izlasīju, ka Ukrainas robeža ir pārieta…
Sākumā uz Ukrainu vedu visu, ko varēja dabūt, tagad ir izkristalizējies pats nepieciešamākais.
Dažas dienas pēc Krievijas iebrukuma Kuldīgā notika stihisks koncerts atbalstam Ukrainai, mani lūdza to vadīt. Pirmās mašīnas ar ziedojumiem devās uz Poliju, tālāk uz Ukrainas pierobežu un atpakaļ veda ukraiņu bēgļus. No mana Zemessardzes bataljona zvanīja puikas, kas bija iesaistījušies palīdzības organizēšanā, un lūdza atļauju izmantot draudzes nama telpas ziedoto mantu novietošanai. Te bija tāds štābiņš, no kura mašīnas ar savāktajām lietām devās uz Ukrainu. Pirmās divas nedēļas palīdzēju koordinēt palīdzību, tobrīd dēlam Vilhelmam bija pusotra gada.
