Leonarda Ķestere-Kļaviņa: Es skrienu pakaļ jaunībai!

Šī ir tā reize, kad man gribētos būt televīzijas žurnālistei, jo tad jūs redzētu un dzirdētu, kā runā Leonarda, kā mainās intonācijas un teikumu ritms, kā iedzirkstas acis un cik daudzveidīgi ir viņas smiekli. Mūsu saruna notiek maijā, kad Leonardai beidzot izdodas izbrīvēt laiku, lai satiktos. Jau pirmajā brīdī viņa pārsteidz: «Vakar televīzijā rādīja igauņu filmu Melnās pirts māsība – lieliska! To noskatījos, stādīdama tomātus. Nu, kas tur tāds īpašs? Man vienmēr sanāk tā, ka pa dienu nostrādājos darbu un stādīšanai paliek tumsas stundas. Es taču nevaru tāpat vien tumsā ar odiem kauties, dators iedod papild­gaismu, es stādu un skatos filmu. (­Leonarda smiedamās demonstrē, kā viņa to dara.) Par mani jau visi smejas, ka tā daru, bet lai jau smejas, jo, piemēram, kukaiņi tumsā neredz, ko un kur es iestādu. Putni arī neredz, ko iesēju… (Sulīgi smiekli.) Šodien pie dienas gaismas paskatījos – forši esmu iestādījusi tomātus!»