Kroņu meistare Brigita Stroda: Man pienākas vislabākais draugs un vislabākais sekss
Kroņu meistarei Brigitai Strodai pēdējie divi gadi nav bijuši viegli, tāpēc viņa sev nosolījusies atpūsties un mēnesi nogulēt. Bet kur nu! Nupat Ojāra Vācieša muzejā atvērta viņas līdz šim Rīgā lielākā kroņu izstāde, līdz diviem naktī, skatoties televīziju, top arvien jauni kroņi, viņa lasa lekcijas un vada meistarklases un joprojām ir priecīga, ka pirms 30 gadiem no Austrālijas pārcēlās uz Latviju.
Foto: Matīss Markovskis
Vairums droši vien ir pamanījuši krāšņos grupas Tautumeitas meiteņu kroņus, bet ne visi zina, ka to autore ir Brigita. Bet uz kroņiem viņai ir talants – spēj katrā lietā un vietā, katrā materiālā ieraudzīt kroni un ievīt to mākslas darbā, turklāt katru kroni papildinot ar stāstu. Kāpēc cilvēku, kurš studējis scenogrāfiju un daudzus gadus strādājis kultūras menedžmentā, uzrunāja tieši kroņi?
«Laikam man bija 17 gadi, kad mēs ar mammu, kā parasti normālā trimdas latviešu ģimenē, gatavojām tautas tērpu. Tolaik tautas tērpu grāmatas deva no rokas rokā, jo ne visiem tās bija, un vienā grāmatā redzēju fotogrāfiju ar tipisko Lejaskurzemes līgavas vizuļu vainagu.
Noteikti nevaru teikt, ka braucu uz Latviju meklēt vīru – dies pasarg’ –, bet nebiju arī rēķinājusies ar to, ka būšu pilnīgi neatraktīva latviešu vīriešiem.
Skatījos uz fotogrāfiju un teicu, ka kādreiz es tādu uztaisīšu! Šī ideja man iešāvās prātā ne jau no smadzenēm, jo pēc apmēram divām sekundēm tās pamodās un manu ideju noraidīja: «Nē, tu nevari, jo tas ir metāls, un tu esi meitene!» OK! Tā pagāja 25 gadi, jau dzīvoju Latvijā, bet strādāju Londonā par Latvijas tūrisma biroja vadītāju. Reiz iegāju dekoru veikalā un ieraudzīju lampu. Ļoti vienkāršu lampu, bet tai varēja klāt piepirkt metāla mežģīni, ar kuru lampu izrotāt. Skatījos uz metāla mežģīni un teicu: «Tur ir mans kronis!»