Kristīnes Liepiņas dziedinošais kalnu un mīlestības stāsts: Es neredzēju jēgu dzīvot
Ir dažādi ceļi, ko cilvēki iet, lai dziedētu sāpīgus pagātnes notikumus. Alpīnistei Kristīnei Liepiņai (37) tieši savu spēku izaicināšana un nonākšana kalnu virsotnēs ir palīdzējusi tikt pāri traumatiskai bērnības pieredzei, lai atvērtos pilnasinīgai dzīvei un mīlestībai.
Foto: no personiskā arhīva (Elīna Vuškāne)
Mazais pieaugušais
Man bija seši gadi, nupat biju sākusi iet skolā, kad tētis pirmoreiz piedzīvoja insultu. Pārnākusi mājās, atradu viņu guļam uz grīdas.
Es nevaru sacīt, ka tieši ar šo brīdi man nācās pieaugt, jo siltumnīcas apstākļos neesmu dzīvojusi nekad. Abi ar brāli agri kļuvām patstāvīgi. Man vēl nebija divi gadi, brālim tobrīd bija pieci, kad viņš uz bērnudārzu jau devās patstāvīgi un vēl mani vilka līdzi ragaviņās.
Tiklīdz tēvs smagi saslima, apkārtējie novērsās.
Mums nebija bezrūpīgas bērnības: tiklīdz bijām mazliet paaugušies, tikām likti pie darba – gatavojām ēst, uzkopām māju, ravējām dārzu. Kad ar savu bijām tikuši galā, mūs aizsūtīja strādāt vecmāmiņas dārzā.
Kad tēti skāra insults, viņam bija 36 gadi.
