Kristīne Virsnīte: Redzi, es nebaidos izšķirties. Necik nebaidos!

– Biju pārsteigta, uzzinot, ka neesi rīdziniece. Man izskatījās, ka caur un caur esi galvaspilsētas meitene. 
– Mana dzimtā puse ir Jelgavas rajona Vircavas pagasts – Mazlauki. Tas ir netālu no Elejas, pie Lietuvas robežas. Nācu no laukiem, bet ar baigo apņēmību, ka Rīga mani gaida. Ļoti gribēju būt aktrise. 

– Un kas atgadījās, ka neesi?
– Mani neuzņēma. Izkritu pēdējā kārtā. Kultūras akadēmijā studēju sociologos, vispār nezinot, kas tas ir. Mans plāns bija kaut kā ar saviem socioloģijas kredītpunktiem aizlavierēt uz aktieriem. Netiku.

Es negribu šo sāpi, pārdzīvojumu nest līdzi. Iespējams, ka par to ir šis mans stāsts.

Bet tas ir izdzīvots un man nav pārdzīvojumu par nerealizēto aktrises karjeru. Zini, man bija riktīgi forša tante, tēta māsīca, Rasma. Viņa vienmēr teica, ka mēs esam aktrises no nodegušā teātra. No tēta puses visi bija tādi dramatiski.