Kristīne Pasternaka: Mākslīga jauneklības uzturēšana reizēm izskatās nožēlojami
Kristīne Pasternaka ir visaugstāk novērtētā kostīmu māksliniece Latvijā, jo ir saņēmusi 5 Lielās mūzikas balvas un 5 Spēlmaņu nakts balvas par krāšņajiem un emocionāli spēcīgajiem tērpiem. Tomēr visfascinējošākās Kristīnes personībā man šķiet gaišzilās neaizmirstulīšu acis, kurās dziļāk ieskatoties gadiem nav absolūti nekādas nozīmes. Tajās gail siltums un eleganta ziņkāre par pasauli.
Foto: Ieva Andrupe. Stils: Laila Trilopa
Kristīne arvien ir Latvijas Nacionālās operas un baleta galvenā kostīmu māksliniece, lai arī oficiāli jau vairākus gadus varētu būt atpūtā. Pašlaik kopā ar režisoru Aiku Karapetjanu strādā pie operas Hofmaņa stāsti. Režisore Laura Groza mani brīdina, ka Kristīne jāuzrunā uz jūs, jo māksliniece pati vienmēr izmanto šo cieņas pilno komunikācijas formu. Esam ar Kristīni satikušās arī neformālākā atmosfērā, tāpēc viņa man atļauj pārkāpt šo uzrunas robežu. Tomēr sarunā ir sarkanās līnijas, kuras arī man tiek stingri novilktas. Vistiešāk interesē par Andreju Žagaru, ar kuru Kristīne bija izcils radošs tandēms.
– Tu esi ļoti atzīta un veiksmīga kostīmu māksliniece. Kas ir nepieciešams, lai tāda būtu?
– Laimīgs gadījums.
– Vairāk nekā simts izrādēs un desmit no tām godalgotās laimīgs gadījums nevar būt.
– Tomēr uzskatu, ka laimīgam gadījumam patiešām ir liela nozīme. Nekad neesmu pieteikusies nevienam darbam, tāpēc saku, ka nejaušībai ir nozīme. Domāju, pirmkārt, jāpatīk tam, ko dari. Otrkārt, visu mūžu jāmācās. Ar katru jaunu darbu kaut ko apgūsti – jaunus audumus, jaunas līnijas. Tagad materiālu pasaule ārkārtīgi attīstās, visādas 3D izdrukas un citi scenogrāfijas brīnumi.
Īsti laimīga laikam esmu bijusi, kad man bija divdesmit pieci gadi.
Darbam vienkārši ir jāvelta laiks. Teātris ir kolektīva māksla, kostīmu mākslinieks arī ir atkarīga profesija, tāpēc būtiski ir atrast domubiedrus. Režisors izvēlas, ar kuru viņš grib kopā strādāt, viņa uzstādījums ir ļoti nozīmīgs, ir jāiemācās klausīties. Tad vari sākt domāt un zīmēt. Un, kad komandai viss noskaidrojies savā starpā, darbs aiziet uz darbnīcām, un sākas audumu meklēšana, darbs ar šuvējiem, vienošanās par piegriezumiem, visbeidzot nāk laikošanas. Man vispār patīk laikošanas, sevišķi, ja ir labs piegriezējs.
