Kristaps Krievkalns: Esmu dzīves riktīgi purināts. Bija ģimene, vairs nav…
«Pēdējos gados esmu dzīves riktīgi purināts,» saka mūziķis, komponists Kristaps Krievkalns. Latvijas mūzikas skatuve bez Kristapa īsti nav iedomājama, savukārt viņam pašam mūzika visos laikos bijusi terapija. Šobrīd mūziķis kopā ar Saulkrastu kori Anima un draugiem rīko vērienīgus jubilejas koncertus. Kristapam galīgi nepatīkot pārmaiņas, bet no tām viņam nav izdevies izbēgt.
Foto: Matīss Markovskis
– Tev šopavasar paliek piecdesmit. Ko tev pašam nozīmē šis skaitlis?
– …(Nopūšas.)
– Tā bija varena nopūta.
– Es saprotu, ka ir skaitlis 50, bet – es tā nejūtos! Es gribu justies jaunāks! Neesmu jaunības kulta piekritējs, ja ar to saprot visas tās ārējās lietas, bet iekšēji es jūtos jaunāks. Domāju, ka tā ir mana darba specifika. Un nevis kā stereotipos – mūziķi, ballītes, bet te ir mūžīgais dzinējs – koncerti, braucieni, visu laiku kaut kas notiek. Kad sāku domāt par savu jubilejas koncertu, secināju, ka tas drīzāk būs par visu to, kas noticis manā dzīvē pēdējo desmit gadu laikā.
Bija ģimene ar Gintu un – vairs nav.
Atskatoties saprotu, ka divu izcilu mākslinieku, kas bija iepriekšējā jubilejas koncertā, vairs nav starp mums. Edvīns Zariņš no grupas Dakota, ar ko mēs reiz divatā dibinājām šo grupu, un arī manas mammas māsa Māra Krievkalne, kura pirms desmit gadiem nosvinēja savu 70 gadu jubileju, es viņai uzrakstīju dziesmu, un tas arī viņai bija pēdējais ieraksts. Vispār visa mana dzīve pa šo laiku ir pilnīgi mainījusies.
– Kas ir mainījies?
– Viss. Gan ģimenes statuss, gan… Vispār – vētras ir nākušas un gājušas nu šitā te (izpleš rokas)! Purināts ir riktīgi.
