Kreicbergu ģimenes likteņstāsts Zviedrijā: Dzimtenes tabaka, basketbols un diplomātija

Ilmāru Kreicbergu sastapu novembrī notikušajā Stokholmas latviešu sarīkojumā Pēc laivām, kas veltīts jaunas dzīves sākumam svešajā zemē pirms 80 gadiem. Vīrs polo kreklā un baltās sporta kurpēs uzaicināts runāt uz skatuves. Pensionēts skolotājs, enerģisks un inteliģents. Savukārt viņa vienaudzis Andrejs, inženieris, kuram arī ir septiņdesmit septiņi, krēslu rindās nejauši apmeties man blakus. Sākam tērzēt. Latviešu valodā jūtams mīkstais zviedru akcents, taču šāda saruna viegli varētu notikt arī Rīgā. 

No paaudzes, kas bēgot šķērsoja Baltijas jūru, dzīvs tikai vairs retais. Ilmārs un Andrejs dzimuši jau pēc tam, kad vecāki bija nonākuši Zviedrijā. Taču Latvija un latviešu lietas joprojām ieņem būtisku vietu viņu dzīvē. Tie nav tikai šķovēti kāposti, desiņas, Latvijā cepta rupjmaize un glāzīte Rīgas melnā balzama, ko bauda šī pasākuma viesi. Abus jau no bērnības vienojis vēl daudz kas svarīgāks.

Basketbola atkāpe 

Andrejs Ritums viedtālrunī zibenīgi atrod fotogrāfijas ar zēniem vienādos sporta kostīmos. Rāda, kur ir viņš pats, un kur – Ilmārs Kreicbergs. «Mēs, vienpadsmitgadīgie, divpadsmitgadīgie, bijām vesels bars, kas sestdienās gājām latviešu skolā. Un kļuvām arī par Zviedrijas junioru čempioniem basketbolā. Tīra latviešu komanda! Es biju kapteinis.» Tīņu blicē pamanāms arī vēlākais Zviedrijas valstsvienības spēlētājs Artūrs Veigurs.

Ilmārs dzirdējis, ka viņa inteliģentais tēvs, tāpat kā daudzi 1944. gada rudenī Zviedrijā iebraukušie latvieši, arī kādu laiku cirtis kokus mežā, lai uzturētu ģimeni.

Dzirdu vēl citus uzvārdus – Andrejs Leimanis, Jānis Briedis, Pāvils Johansons, Gundars Rašmanis, Kārlis Muhks. Treneris – paša Andreja tētis Jānis Ritums (viņa uzvārds jaunībā bija Rihters), kurš uz Zviedriju no Latvijas 1944. gada 10. novembra naktī atbēga ar laivu Centība.