Komponista Jura Kulakova vienīgā meita Justīne: Es aizbēgu no tēta slavas…

Svētdien viņa atkal bija Latvijā, spēlēja vijoli un bija kamerorķestra koncertmeistare, atskaņojot sava tēva sarakstīto kantāti «Sarkanais vilciens». Taču mēs runājāmies jau pirms kāda laika, kad bija pagājusi tikai nedēļa pēc tēta bērēm un Justīne bija tikko atgriezusies mājās Francijas pilsētā Tulūzā. Justīne ir sirsnīga, silta un patiesa un daudz ieguldījusi, lai uzbūvētu pati savu skaisto pasauli. 

– Jūs aizbraucāt studēt uz Šveici un tagad esat projām jau piecpadsmit gadu. Kāda ir jūsu dzīve Francijā?
– Es dzīvoju un strādāju Tulūzā, spēlēju gan moderno, gan baroka vijoli gan kamerkoncertos, gan ar orķestri un darbojos arī mākslinieciski pedagoģiskā projektā, kur mācu mūziku bērniem no pilsētas nelabvēlīgajiem rajoniem. Bērni tiek uzņemti trīs gadus ilgā programmā, kurā no nulles māca spēlēt kādu instrumentu. Man tas ļoti patīk, tur ir gan mūzika, gan pedagoģija, kas ir mana sirdslieta, gan sociālais darbs. Tas ir Francijai ļoti nozīmīgs Parīzes filharmonijas projekts, kurā piedalās arī Tulūzas simfoniskais orķestris.  

Bija sajūta – ja es neaizbraukšu tur, kur neviens nepazīst Juri Kulakovu, es neuzzināšu, kā ir būt pašai.

– Noteikti ir aizkustinoši redzēt, kā atveras šie bērni un viņu talanti?
– Reizēm pat skudriņas noskrien! Ir tādi bērni, kuriem ir grūtāk, un tādi, kam vieglāk adaptēties sabiedrībā, bet mūzika ir vienojoša, tā ir universāla valoda. Ir bērni ar ļoti sarežģītu uzvedību, bet mums ir sociālais pedagogs, kas par to parūpējas. Reizēm caur mūziku mēs kopā uzbūvējam kaut ko tādu, ka bērnus, kam bijušas problēmas ar koordināciju un uzvedību, pat grūti pazīt. Cikla beigās mums ir koncerts Parīzes filharmonijā, un tas ir grūts darbs, kas prasa gan pedagoģisku meistarību, gan smalkjūtību. 

Pirms tam desmit gadu dzīvoju Šveicē, kur nonācu, iestājoties Lozannas Mūzikas augstskolā. Tētis par to pukojās, viņam likās, ka nekur nav jābrauc, jo Latvijā arī ir laba izglītība.