Keišs atklāti par piecdesmitgadnieka dzīvi: Pat neapzinājos, ka biju tāds it kā smukulītis

Pirmoreiz mēs sarunu pārceļam, jo Andrim jāpaliek mājās pie meitas Magdalēnas, kas noķērusi vīrusu. Nākamreiz viņš uz interviju pats atnāk galīgi slims – vīruss uzklupis arī Andrim. Bet vai dzīve tāpēc apstājas? Sadzeras zāles un kāpj uz skatuves! Tāds viņš ir. 

– Jūs ļoti ilgojāties atgriezties nu jau atjaunotajā Jaunajā Rīgas teātrī. Un tagad mēs te sēžam – istabā, kas iztapsēta ar pagrabā atrastām Smiļģa laika tapetēm ar mistisku rakstu. Kas ir citādi?
– Jāsāk ar to, ka mēs dzīvojam pavisam citā laikā. Vecajā JRT mājā mēs, visticamāk, runātos sarkanajā koridorā, un man būtu smēķis zobos. Jaunais Rīgas teātris bija vispiepīpētākais Rīgā, jo pīpētava bija pašā teātra centrā, un dūmi no turienes izplatījās uz visām pusēm. 

Man piemīt darbaholisms, un tā dēļ bijušas gan veselības problēmas, gan pārgurums.

Tie septiņi gadi, kas pagājuši, it kā liekas nesen, tomēr ir šausmīgi sen! Tas ir laika gars, kas ir nomainījies. Skatuve, paldies Dievam, palikusi tāda, kāda tā ir. Mūsu grimētava ir pie tās gala sienas, kur es apsēdos izrādē Mēnesis uz laukiem, pamanot, ka mana mūža mīlestība Natalī ir iemīlējusies citā. Ir mājīgāk, ir labāk, var atpūsties. Aktierim starp mēģinājumu un izrādi vienmēr ir izvēle – atpūsties vai paēst. Es izvēlos pagulēt, un te to var labi izdarīt. Zāles gan varētu būt lielākas, lai skatītāji var dabūt biļetes!