Kaspara Zāles smeldzīgais stāsts: Mans tēvs astoņus gadus bija invalīds, un es viņu kopu…
Dailes teātra aktieris Kaspars Zāle nupat nokļuvis ziņu lapās saistībā ar savu tiesvedību – viņš nu jau četrus gadus kopš atlaišanas no teātra cenšas pierādīt tiesas ceļā, ka darba devēja uzteikums bijis netaisnīgs. Un tā sakrita, ka tieši intervijas laikā notika negaidīts pavērsiens, kuram neviens no mums nebija gatavs, – viņš uzzināja Augstākās tiesas lēmumu. Tas mūsu sarunai pārvilka smeldzīgu plīvuru. Mazā telpa piepildījās ar Kaspara apvaldītajām emocijām – viņa rokas pieskārās pierei, acu skatiens nolaidās, viņš meklēja vārdus, taču… saruna vairs īsti nevedās. Priekškaram aizveroties, aplausi izpalika.
Foto: Matīss Markovskis
– Vasarā nosvinēji četrdesmit, kas tiek dēvēts arī par viduspārejas vecumu – laiku, kad ir iespēja pārorientēt savu personību. Vai tev varētu būt kaut kā jauna sākums?
– Jauns sākums var būt jebkurā vecumā. Katrs pieaug savā tempā, un tas vairāk saistīts ar iekšējiem procesiem. Mani kopš bērnības interesē izziņas process, analizēju sevi un apkārt notiekošo, pētu ietekmes, kas liek pieaugt, kas veido cilvēka uztveri. Šā iemesla dēļ savu profesiju neuztveru kā darbu, bet dzīvesveidu. Šobrīd fiziski jūtos ļoti labi, esmu diezgan labā formā.
