Kārlis Vērdiņš – dzejnieks pēdējā solā: Negribas novecot, negribas tās sliktās lietas

Virsrakstu sarunai ar Kārli biju izdomājusi krietni senāk, nekā uzrunāju viņu intervijai. Kārlis bija mans kursabiedrs, studējot Latvijas Universitātē, un parasti sēdēja aizmugurējā solā. Atceros viņu brūnā žaketē un viegli ieliektu muguru. Kārlis bija citāds – klusāks, un tā vien šķita, ka arī inteliģentāks par mums pārējiem, tikko no vidusskolas izkāpušajiem jaunajiem cilvēkiem, kam jūra bija līdz ceļiem un ambīcijas līdz mākoņiem.
Pēc pirmā kursa Kārlis žurnālistikas studijas pameta. Lai vēlāk iegūtu divus doktora grādus – studējot piecus gadus Latvijā un sešus ASV. Neviens no mums toreiz nezināja, ka aizmugurējā solā sēž dzejnieks. Viens no savas paaudzes izcilākajiem.

– Tavs jaunības sapnis, kā reiz teici, bija kļūt par full time writer*. Sanāk, esi viens no tiem, kas savus sapņus realizējis?
– Būt dzejniekam nozīmē ieguldīt lielas pūles savā arodā, apzinoties, ka šis arods interesēs nelielu cilvēku skaitu. Ja gribi uzrunāt plašāku publiku, vajag rakstīt dziesmu tekstus, satīru vai rakstīt bērniem, kā arī es daru. Ja gribi būt tikai liriskais dzejnieks, kas sēž savā ziloņkaula tornī un raksta savas pārdomas, tas ir tāds šaurs nišas produkts. Ja vēl pieskaitām klāt akadēmisko rakstīšanu, tad gan sanāk, ka rakstu visu laiku.

Kaitina, ka mūsu reģionā cilvēkiem raksturīga tāda iracionāla pasaules uztvere, kad vajag tās spēka zīmes, karmas un tamlīdzīgas grāmatas…

Jau bērnībā man ļoti patika lasīt grāmatas; kamēr citi bērni gāja dauzīties un spēlēt bumbu, es lasīju. Un jau pusaudža vecumā sapratu, ka man ir savas intereses, kam gribas sekot.

– Tomēr vispirms izvēlējies studēt žurnālistiku.
– 1991. gadā, janvāra notikumu laikā, kad televīzija rādīja reportāžas, man toreiz šķita, ka žurnālists ir ļoti heroiska profesija.