Kā teātra garderobists iekaroja skatuvi. Jāņa Znotiņa stāsts
Jānis Znotiņš savulaik nolēma krasi mainīt dzīvi un darīt to, ko patiesībā vēlas. Labi, ka tā, jo – kurš gan cits tagad koptu bērnu un jauniešu izrāžu lauciņu?
Foto: Mārcis Gaujenietis
Tie, kas seko līdzi teātra dzīvei, noteikti ir pamanījuši, ka režisora Jāņa Znotiņa izrādes ir gan izvirzītas Spēlmaņu nakts balvām, gan arī saņēmušas tās kategorijā Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem. Arī skatītāju balsojumā tās ir izceltas un saņēmušas atzinību. Vēl svarīgāk laikam ir tas, ka cilvēki pērk biļetes uz Jāņa veidotajām izrādēm Staburaga bērni, Valmieras puikas, Cilvēkam vajag suni, Mazais ganiņš, Kaka un pavasaris, Divas pasaules, Mēs, roks, sekss un PSRS… Bet varbūt jūs pēc seriāla Sarkanais mežs noskatīšanās, tāpat kā es, aizvien atceraties Jāņa atveidoto vienkāršo lauku vīru Jēkabu? Tas izmisušais, nogurušais, baiļu caurvītais skatiens, kad viņš kopā ar bērna gaidībās esošo sievu mēģina saprast, ko gan darīt, lai izdzīvotu… Kad Jānis jautā, kāpēc izvēlējos par viņu rakstīt žurnālā, es to visu stāstu.
Man nepatika dzīvot projām no mājām, nepatika Rīgā, un tad brālis piedāvāja, vai negribu vakaros būt garderobists teātrī.
Sagadījās tā, ka Jāni ieraudzīju Jaunā Rīgas teātra izrādes starpbrīdī un uzrunāju intervijai. Viņš piekrita, apmainījāmies telefona numuriem, bet, kad pēc kāda laika zvanīju, neatbildēja. Biju patiesi pārsteigta, kad pirmās darbdienas rītā pēc Lieldienām viņš pats piezvanīja – esot bijis ar sievu atvaļinājumā, tāpēc nav atbildējis. Ziniet, žurnālistu ikdienā tā bieži nenotiek.