Kā no baletskolas izmestā apalīte kļuva par Operetes zvaigzni. Ineses Čačas mūžs kā deja

Bērnības cukurgraudiņš

«Neko citu es neprotu, tikai dejot,» Inese smejas un pārsteidz mani, atklājot, ka tikai divas nedēļas izbauda mierīgu pensionāres dzīvi. Līdz pat savai 84. dzimšanas dienai viņa ir strādājusi, un beidzot atvadījusies no savas pēdējās darbavietas – Jaunmārupes Mūzikas un mākslas skolas, kur orķestrim iestudējusi defilē.

«Nezinu, vai tā visa, ko līdz šim esmu darījusi, man nepietrūks. Tik ilgus gadus esmu bijusi nemitīgā kustībā, domājusi jaunas horeogrāfijas. Deja bijusi mana dzīve kopš piecu gadu vecuma,» domīgi teic Inese. «Piedzimu Krievijā. Mani vecāki – Olga Pazariņa un Antons Čačs – bija latvieši. Māmiņa dzimusi Rīgā, tēvs nācis no Latgales.

Atceros plānas zupas šķīvīti un reizēm kādu siļķes gabaliņu, kas bija vakariņās.

Satikās viņi Ļeņingradā, kur abi studēja. Tēvs apguva smago metalurģiju, mamma – piensaimniecību, abi aizrāvās ar teātri, darbojās Ļeņingradas Latviešu teātrī, kur māmiņa spēlējusi galvenās lomas. Bijusi šika dāma. Tēvam padevušās komiskās lomas. Viņš bija muzikāls, vadījis kori un orķestri. Pa dzīvi gājis dziedādams.