Kā Ilze Kārkliņa ieprecējās Piebalgā un kļuva par īstu Gaujas rūķi. Brīnumains stāsts!
Pēc debijas grāmatas Gaujas rūķi – brīnumi nekad nebeidzas Ilzi Kārkliņu varētu salīdzināt ar Margaritu Stārasti – tik dzīvi viņai izdevies apliecināt rakstītājas un ilustratores talantu. Taču viņa nav tikai Ilze. Viņa ir arī Dzirkstele.
Foto: Elvita Ruka un no personiskā arhīva
Piebalgas vilkme
Piebalgā ieņemta, uz Vecķeiķiem pārcēlusies un pievienojusies ne tikai Lielkrūžu Gaujas rūķiem, bet kādai īpašai, atdzimstošai parādībai – Latvijas viensētu kultūrai. To Ilze pārstāv visā krāšņumā – ar dzīvošanu saimē, dzimtas dziedāšanu, tuvību dabai, dažādām amatu prasmēm un piederības sajūtu. Ar apziņu, ka savs ceļš jāatrod un jānotīra pašai.
Naudas pelnīšana kā dzinulis dzīvei man ir sveša.
Ilze, tolaik Dūmiņa, desmit gadu vecumā sagādājusi pārsteigumu vecākiem – pēc vasaras laukos paziņojusi, ka Rīgā neatgriezīsies, un viss. Paliks laukos pie vecmāmiņas un citiem radiem, kas dzīvoja tik skaistā vietā pie Gaujas – tur, kur tajā ieplūst mazā Tulejas upīte, kur tuvumā ezeri, meži un pakalni, kur pavasaros pieneņu neprāts un ziemā Latvijas aukstākais gals. Kur latviska ainava un cilvēki. Tur, kur tagad dzīvo pati.
