Kā ārzemju latvietis Kanderovskis iemīlējās Cēsīs: Man laimējies, ka neapprecējos Amerikā

Pa Pasaules latviešu mākslas centra jumtu Cēsu vecpilsētā rībina lietus, izstāžu zālei ir brīvdiena, bet mēs ar Kārli sēžam starp gleznu simtiem tā augšstāvā. Neticami, bet pagājuši jau desmit gadi, kopš izdevās izveidot šo centru, kura lielā misija ir neļaut zudībai trimdas latviešu mākslinieku darbus no visas pasaules. Sākumā to vadīja Kārļa mamma Lelde Kalmīte, taču nu jau vairākus gadus šis pienākums ir uzticēts Kārlim. Kārlis daudz runā un daudz smejas savus aizrautīgos smieklus, kuriem grūti nesmieties līdzi. 
Kad intervija iznāks, viņš būs devies uz Ameriku – apciemot tēti, draugus un paziņas un parūpēties par jauniem ieguvumiem Pasaules latviešu mākslas centram. Tas noteikti nav viegli, jo par Ameriku Kārlim pašlaik ir bail. 

– Vai ir kāds trimdas mākslinieks, kura darbus jūs šai galerijai vēl gribētu nomedīt?
– O, jā! Es ļoti gribētu šeit sarīkot Raimonda Staprāna izstādi. Protams, es gribētu Vijas Celmiņas darbus. Gribētu atklāt, kas notiek Dienvidamerikā, tā mums vēl balta lapa. Argentīnā, Brazīlijā… Tas ir pavisam cits stāsts, jo latvieši tur nonāca daudz agrāk. Austrālijā arī daudz mākslinieku, kuru darbu mums nav. Pats esmu lepns, ka Čikāgā atradu sev nezināmu mākslinieku Pēteri Kārkliņu. Viņš ir sirreālists un veido tādus mazus, baisus zīmējumus. Tiešām baisus! 

Sākās ar to, ka pirms 15 gadiem sāku īrēt mākslas darbnīcu Čikāgā lielā, vecā mājā, kur bija trīsdesmit mākslinieku, un vienam bija vārds Pēteris Kārkliņš. Izrādījās, ka viņš dzimis dīpīšu nometnēs un ir neparasts, nopietns mākslinieks. Un mazliet dīvains