Janas Duļevskas pārbaudījumu gads: Bēdās tu mainies ne pa dienām, bet pa stundām
«Tu jau tāda pozitīva!» – šie ir vārdi, ko Jana Duļevska dzirdējusi gana bieži. Un viņa patiesi tāda ir – pozitīva. Bet tā ir tikai viena viņas šķautne. Aizvadītais gads Janai nesis pieaugšanu caur sāpēm. Tomēr šī nebūs saruna tikai par skumjo. Respektējot Janas vēlmi, vienojamies, ka šo skumjo pat nesauksim vārdā, bet tas ik pa brīdim būs mūsu sarunā klātesošs. Jo dzīve ar savām ēnas pusēm pavisam negaidīti var pagriezties pret katru no mums.
Foto: Agneta Jonele. Stils: Agija Vismane
Gribu izstāstīt nejauši redzētu epizodi, kas labi raksturo Janu. Pirms vairākiem gadiem kādā prestiža Rīgas privātmāju rajona pārtikas veikalā ienāca trūcīgs, nebūt ne labi smaržojošs cilvēks, ko varētu saukt arī par bezpajumtnieku, un pie kases stāvošajiem lūdza telefonu, lai piezvanītu. Visi kā viens izlikās lūgumu nedzirdam un cilvēku neredzam. Izņemot Janu, kas arī stāvēja rindā pie kases un, daudz nedomājot, šim vīram iedeva savu telefonu. Man šķiet, šī epizode par Janu pasaka to, ko viņa pati nekad neizstāstītu.
– Tev ir tāds dīvains, nebūt ne vienkāršs laiks – plānos ir divi jauni projekti televīzijā, tikko noslēdzies gadumijas pasākumu maratons. Un vienlaikus aizvadītais gads nemaz nav bijis viegls.
– Pagājušais gads bija ļoti grūts, nemitīgi esot tādā kā strupceļā, kur vienīgais jautājums: saļimsti un tur paliec vai arī – piecelies un ej tālāk. Tik vienkārši un – tik sarežģīti. Desmit mēneši bija tādi, kad šķita, ka ir ļoti slikti. Pati situācija joprojām nav mainījusies, bet tas, ko es izdarīju pagājušajā gadā, – saņēmos.
Tāda īsta pieaugšana notiek caur pārdzīvojumiem un sāpēm.
Manuprāt, tie ir Raiņa vārdi, ko mācījusi mamma: «Kad gars tev ir kūtris un saīdzis, kad pats sev par nastu tu palicis, viens vienīgs tad ir līdzeklis: Darbs.» Situācijā, ko izdzīvoju šobrīd, mani glābj darbs. Kas nu kuram palīdz, bet bēdas ir jāizsāp, jāizrunā, jāiziet cauri šiem posmiem – noliegumam, nepieņemšanai, neticībai.
