Intars Rešetins-Pētersons: Ir piedzīvotas tādas nodevības, ka liekas – zem mašīnas jāskrien…
Aktieris un režisors Intars Rešetins-Pētersons, vaicāts, vai abas šīs profesijas izvēlētos vēlreiz, atbild tā: «Es labāk gribētu cept kūkas.» Viņa plāns būtu sava šokolādes desas līnija. «Ar kūkām es varētu cilvēkus darīt laimīgus,» viņš smejas. Un pats arī atstāj laimīga, lai gan ļoti kategoriska, cilvēka iespaidu.
Foto: Māris Kreicbergs
Atvadoties viņš saka – pašlaik esot savā labajā posmā. Jau pieci gadi, kopš aizgājis no štata vietas profesionālajā teātrī, ko pats sauc par atrašanos pauzē, viņš nodarbojas ar režiju un par atgriešanos kāda teātra štatā nedomā. Aizrāvies ar medībām, un patiesi – brīdī, kad stāsta, kā divreiz palaidis garām savu pirmo vilku, runā ne tikai acis un balss, bet viss viņa ķermenis.
– Pieņemu, ka ir cilvēki, kas joprojām nezina, kādēļ tev tagad ir divi uzvārdi.
– Četrdesmit trīs gadus nodzīvoju ar vienu dzimtu sevī un strādāju uz šo dzimtu. Bet, kad aizgāja tēvs, manī notika daudz dažādu atklāsmju: pārstāju baidīties no nāves, pieteicos Zemessardzē, aizgāju no profesionālā teātra štata. Sapratu, ka nepazīstu savas mammas dzimtas līniju.
Uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt tos cilvēkus no teātra pasaules, kas ar mani uztur kontaktu un kurus gribu redzēt.
Par Rešetiniem zināju līdz niansēm, bet par Pētersoniem ļoti maz. Pētot atklāju, ka arī manī mājo Pētersonu gars – asa mēle, skaidra, tieša valoda, sakodiens, ko citi sauc par mugurkaulu.
