Ieva Akuratere: Ārēji izskatos maigi sievišķīga, bet, lai dziedātu «Pērkonā», vajadzīgs krampis
«Rūgts ir ne tikai analgīns, bet arī dzīve,» dzied Ieva Akuratere dziesmā Neatvadīsimies. Šī ir pirmā saruna ar dziedātāju pēc grupas līdera un dvēseles Jura Kulakova aiziešanas.
Foto: Natalia Golubova. Stils: Agija Vismane
Atgriezusies bērnības zemē
Ieva Akuratere jau septiņus gadus patvērumu radusi Apšuciemā, kur viņu var satikt pastaigājamies gar jūru ar suni Dāgu, kura spalva rīta saulē saplūst ar baltajām jūrmalas smiltīm. Ieva ir atgriezusies bērnības zemē, kur sešdesmitajos gados zemi vasarnīcas būvniecībai piešķīra inženieriem, māksliniekiem, aktieriem. «Mums kaimiņos dzīvoja Auškāpi, Pētersoni, Viļumaņi,» Ieva atceras. «Ērģelnieks Romualds Jermaks savā vasarnīcā bija uzbūvējis ērģeles, un cilvēki pie viņa brauca skatīties un klausīties ērģeles. Rododendru selekcionārs Rihards Kondratovičs pierādīja, ka Apšuciema mežā labi aug rododendri. Bērnībā ar brālīti Mārtiņu klejojām pa mežu, mani vilināja Lāčupīte ar teiksmainajiem krastiem.
Pamazām tieku uz priekšu, ceru, ka drīz viss būs sadzijis.
Papardes, smilšu sērītes, krituši koki ieveda noslēpumainā pasaulē, kur mīt laumiņas, rūķīši, elfi. Es ar viņiem sarunājos. Mana ģimene trešajā paaudzē ir rīdzinieki, taču no bērnības esmu sapņojusi par dzīvi laukos, un – kad pārcelties, ja ne tagad!
